Šeit atvainojas par katru sūdu. Ja tu metro stacijā iebrūc kāda intīmajā zonā, tev būtu jājūt sevī nenormālus sirdsapziņas pārmetumus un jāseko nerimstošam atvainošanās vilnim. Šie cilvēki tiešām atvainojas par katru vissīkāko sūdu, bet ja tie izstrādā kaut ko vērienīgāku, piemēram, iedirš dvēselē, sabojā dienu vai nedod dies` visu dzīvi, tad tas ir ok. Par to nevajag ne atvainoties, ne kompensēt. Es regulāri uzskrienu virsū kādam cilvēkam vai kādu pagrūžu, un man vienkārši pajāt par to - no tā nemirst, bet es rīkojos absolūti pretēji viņu labticības principam - es nevienam ar savām interesēm necenšos neko sagandēt. Mēdz teikt, ka kapitālismā viss notiek nenormālā ātrumā. Ne sūda. Te viss notiek neciešami lēni, ja vien kāds no tevis negrib nokasīt kapeiku - viens acu mirklis un naudiņa jau noplēsta, bet tiklīdz kaut kas būs nepieciešams tev tā uzreiz: nē, piedodiet, tagad nevar, mēs aizņemti un tā, pienāciet pēc mēneša. Nē, nu ko var gribēt no nācijas, kas dzīvo pēc principa "cilvēks kalpo naudai". Vienīgie, kas man šeit patīk ir indusi un ķīnieši, jo tiem ir ieaudzināts ne gluži komunisms, bet cilvēks kā augstākā vērtība, tāpēc uz šiem cilvēkiem var arī paļauties. Baltajam priekšplānā vienmēr būs nauda un tas izmantos katru iespēju, lai papistu kapeiku, kaut gan nemaz tāds liels žīdu īpatsvars te nav. Runājot par indusiem - pāris dienas atpakaļ biju vietējā subvejā, un kad es devu savu bezgaumīgo latviešu kredītsabiedrības karti, lai norēķinātos par rijamo, indiete uzreiz atplauka un uzsāka konversāciju par Latviju. Viņas māsas vīrs arī esot no Latvijas, tiesa latviski nemaz nerunājot. Vispār sirsnīgi cilvēki. Jau otro reizi subvejā kāds ar mani ļoti grib komunicēt. Dienu iepriekš iegāju vienā centra subjevā, kur pārdevējs izteica komplimentus par manu gaļu, es viņam pretī pāris padomus, un dabūju savu submarine sandwich bez čeka un lētāk, tā kā kaut kas labs ar mani reizēm arī mēdz notikt. Esmu šeit tieši divus mēnešus, bet regulāri saņemu ielūgumus uz visādām pārtijām - laikam bārs dara savu, bet diemžēl nākas atteikt, jo šobrīd man ne tuvu nav tik spoža finansiālā situācija, kādu vēlētos. Šeit dot pa muti nav pieņemts. Kautiņš ir tad, ja viens otram saplēš kreklu un pasaka pāris asus vārdus, nevis iesprauž pakaļā zarainu mietu, nospārda līdz nāvei un vēl ar vecāku palīdzību tiek vaļā no tisas. Tāpēc es nemaz nebrīnos, ka te cilvēkiem var pārdot visādu krapu, jo tu vienkārši nevari aiziet tā sirsnīgi pie priekšniecības, izrunāties kā vīrs ar vīru un beigās samest pa seju. Vot mana sporta zāle, piemēram. Slavina viņi sevi kā vienu no 50 Khanadas labāk vadītājām kompānijām. Kamōn, da kāda tur vadība, ka priekš tādiem plašumiem ir neadekvāti maz svarīgākā inventāra, puse hanteles tev jebkurā brīdī var uzkrist uz sejas un zālē pilnīgs bardaks. Piekritīsiet, ka tas viss no izlaidības vai arī vienkārši no labiem juristiem. Davai.