Kā paši redzat man ir iestājusies virtuāli verbālā menopauze, kad rakstīt vairs negribas ne sūda, bet pienākums tomēr jāpilda - varbūt ne gluži pret jums, bet vairāk pret sevi. Otro mēnesi dzīvoju Toronto, un šorīt beidzot ievilku nāsīs Khanadas (tā to izrunā vietējie latvieši, kuriem no latvietības ir atlicis tik maz, cik rūdītam komunistam no sajēgas par brīvā tirgus ekonomiku) rudeni, kaut gan pirms nedēļām divām vēl bija tik karsts, ka pa dienu varēja to vien darīt kā kurnēt un elst. Iet man sūdīgi, bet neskatoties uz to, esmu uzprasījis, lai man no Rīgas atved ziemas cepuri un cimdus, un tomēr nezaudējot cerību nākotnē raugos optimistiski. Zeme ir neatkārtojami skaista, vienīgi cilvēki pilnīgi lohi, nu, vismaz baltie. Tie te ir tendēti tikai un vienīgi uz kapitālismu, un brīnums, ka vēl nav uzrīkojuši kādu gadatirgu, kur pārdot savus vecākus vai kādus patālākus radiniekus, jo nauda taču nesmird. Indusi un melnie braukā ar biezākajām mašīnām, un šo rasu cilvēki ir daudz sociālistiskāk orientēti - savējam vienmēr palīdzēs un nevis tikai ar skumju acu skatienu noraudzīsies un paelsīs līdzi, ja tam stāstīsi savu problēmu. Ai, rakstīt ar vairs nemāku - iešu ka uz Tim Horton's paēst pusnakts kūkas. Celuju.