etnomuzikologs
18 Decembris 2007 @ 00:00
 
Šis rīts iesākās ļoti neierasti. 9:45 es biju Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centrā, kur tiesu medicīnas pasniedzēja mūs uzaicināja uz ekskursiju. Iespējams, ka viss šķistu daudz interesantāk, ja būtu jāiet, teiksim, ceturtdienas pēcpusdienā nevis nedēļas sākumā no paša rīta. Māja nav liela, Gaiļezera teritorijā pie paša meža. Kad visi bijām novākušies pirmā vieta, kur mūs aizveda bija pagrabs. Dīvaini, bet tur nebija nevienas saldētavas. Visi līķi tiek uzglabāti vēsās istabās, kur noteikti nebija mīnus grādu. Tur iegādāta arī jauna saldētava, kurā glabā nezināmos līķus. Patur mēnesi un ja neviens nepiesakās, tad aizved uz Jaunciema kapiem un apglabā ar numuriņu. Neba nu mēs tur istabas un aparātus gājām skatīties - pasniedzēja pat uzstāja, lai ejam skatīties uzglabāšanas istabā sastumtos līķus, jo diez vai vēl kādreiz dzīvē tāda izdevība būšot, nu, kaut vai tikai uz 15 sekundēm. Turpat pagrabā bija arī elektriskie svari, uz kuriem haļavna varēja nosvērties. Ienākot es svēru 84.0, bet ejot prom - 83.9. Nē, es neapčurājos, vienkārši svari gaļimie. Pagrabā bija ļoti īpatnēja smaka, bet tā nesmirdēja ne pēc spirta, ne kādiem citiem dezinfekcijas līdzekļiem. Tālāk gājām augšā, kur iekārtots neliels muzejs. Ekspozīcija līdzīga Anatomikumā esošajai, tikai šeit vis nebija visādi dīvaiņi, bet gan ar slepkavībām saistīti eksponāti. Nu, tur, nocirstas galvas formalīnā, kanibālisma upuru pussagrauztas rokas, visādi traumēti orgāni, daudz bilžu ar aprakstiem, pāris mūmijas utt. Tik tālu bija interesanti. Ap pusvienpadsmitiem tiesu medicīnas eksperti bija sākuši savu darbu, un mūs ieveda sekciju zālē. Trīs galdi, uz katra pa līķim, kuriem izņemtas iekšas un saliktas metāla kastē turpat virsū. Smaka sliktāka kā kautuvē. Gaļa, protams, smird pati par sevi, bet tam visam vēl pievienojās klāt viena līķa neiztīrīto zarnu saturs sūdu formā, kā arī formalīns. Nezinu, cik daudziem no jums ir gadījies redzēt sekciju dzīvē, bet nekas patīkams tas nebija. Kad iegājām iekšā, tad eksperts vēl nebija izņēmis līķa smadzenes. Mūsu klātbūtnē šo to pastāstīja par līķi, parādīja līķa seju, jo lai sazāģētu galvaskausu ir nepieciešams pārvilkt galvas ādu pāri sejai, tāpēc to atvilka atpakaļ uz sejas. Tā nu viņš tur mūsu klātbūtnē ņēmās, izgrieza smadzenes, ar nazi (ne skalpeli) tās graizīja krustu šķērsu, lai nabaga studentiņiem parādītu kā izskatās pelēkā viela un citas smadzeņu sastāvdaļas, tad skrubināja ārā smadzeņu apvalku. Tā kā nāves cēlonis vēl nebija noskaidrots, pēc tam ķērās klāt pie pārējo iekšējo orgānu apskates. Šim līķim sirds somiņa bija saagusi ar plaušām un eksperts diezgan ilgi graizīja visu krustu šķērsu, lai tiktu klāt pie sirds. Atverot sirdi, atklājās, ka tam agrāk ir bijusi mākslīgā sirds vārstuļa ielikšanas operācija. Nāves cēlonis arī bija kaut kāda sirds anomālija. Pagraizīja aknas, izgrieza ārā nieres no taukiem un pārgrieza uz pusēm, lai studenti varētu redzēt, kas tur iekšā. Visu pavadīja tā pretīgā gaļas smaka. Uz smirdīgāko daļu - kuņģa un zarnu atvēršanu nepalikām. Pa to laiku vienā no blakus telpām kāds cītīgi kaut ko zāģēja nost kādam mironim. Nedaudz vēlāk tikām pasaukti arī uz to telpu, bet tā kā tur vietas bija ļoti maz un maniem biedriem bija izteiktas bailes iet tālāk par durvju slieksni, jo līķa viesmīlība mazā istabiņā nav gluži tas jaukākais. Biju viens no pēdējiem un tāpēc neredzēju, kas tur bija nozāģēts un vispār izdarīts, un atrasties vienu telpu iepriekš kopā ar jau nedaudz iepuvušu mironi man nebija vēlēšanās. Uzgājām uz laboratoriju, kur uz paternitātes noteikšanu bija samērā liela rinda. Tur nebija nekā interesanta. Tālāk ceļš veda pie kriminālistiem uz pagraba otru galu. Tur, savukārt, ekspozīcija ar visādiem ieročiem un munīciju. Eksperts ilgi stāstīja par to visu, un beigās mūs ieveda savā kabinetā, lai parādītu ādas strēmeli, kurai jānosaka ar kādu ieroci tur iešauts. Tajā pašā laikā izlietnē miecējās arī bebra galvaskauss, jo kāds no kolēģiem esot gribējis sev mazu trofeju pie sienas. Tā jau ir, ka katrs nojūdzas pa savam, jo kolēģis blakus telpā audzēja lielos Madagaskaras tarakānus, un man atliek tikai minēt, kas tā bija par zupu, kas aromatizēja gaiteņus un kādas izcelsmes marinētas gaļas smārds bija vienā no ekspertu kabinetiem. Normāli cilvēki tur točna nestrādā.