Ja man ir jārunā par savu dzīvi, tad es nevaru teikt, ka esmu izmetis kādu tās daļu zemē un nožēloju to. Jā, ir gājis visādi. Kas zina, vai es maz būtu mācījies tajā komercģimnāzijā, kur man iemācīja vērtēt un analizēt, ja es būtu spēlējis klavieres laikā, kad es sēdēju pie kompja. Jā, šeit un tagad es publiski atzīstos, ka pēdējā pamatskolas gadā man atņēma iespēju mācīties klavieres (par ko es tolaik biju tik laimīgs) dēļ tā, ka es vienkārši mājās vairs nespēlēju un ļoti slikti nokārtoju ieskaiti. Bet jau tolaik es klasē biju tas, kurš katrā starpbrīdī sēdēja pie klavierēm un spēlēja kaut kādas muzikālas vārsmas dvēselei. Un tā tas ir turpinājies visus šos gadus. Un laiks, ko toreiz nosēdēju pie kompja, arī ir nesis augļus. Un ne jau mazus. Bet no otras puses man ir žēl, ka es pats sev nepiespiedu spēlēt tolaik tik neciesto instrumentu, balstoties uz to, ko es varētu darīt nākotnē. Būtībā tagad jau arī nav nekas traks. Ja es ļoti gribētu, es varētu mierīgi nokārtot tos visus eksāmenus, spēlēt dienā 4 stundas un bez problēmām iestāties pat Mūzikas akadēmijā. Bet tagad es spēlētu ar izpratni. Tas ir ļoti līdzīgi kā skatīties uz kādu Da Vinči gleznu - pirms 7 gadiem, kad es pirmo reizi mūžā biju Ermitāžā, es uz to skatījos kā uz parastu bildi, kuru māksliniekam nebija sanācis pabeigt dēļ tā, ka bija izbeigusies zilā krāsa. Tā bija parasta bilde, kuru uzgleznojis Da Vinči, kuru visa pasaule atzīst par labu esam. Es vienkārši nemācēju skatīties uz to kā nākas. Man nebija absolūti nekādas nojausmas par to mākslinieku un vēl jo mazāk par to, kādēļ tad viņa darbi ir tik ievērojami. Bet tagad tas viss ir citādāk. Atskatoties uz saviem bijušajiem klases biedriem no pamatskolas laikiem, es tomēr laikam esmu sev pateicību parādā, ka izdarīju tā. Tā bija pareizi. Kas tad viņi ir? Viens ir nodzēries, viens ir nopīpējies, viens vispār nekur nemācās. Divi no tiem laikam atkal sāks visu vidusskolu no sākuma. Vēl diviem ir ļoti lielas problēmas (un jau tolaik bija, bet viņus ir glābusi tikai pašaizliecīga centība un darbs) ar mūzikas izpratni, bet viņi ir tie vienīgie, kas ir palikuši no vecās klases un šogad pabeigs to skolu. Bet kur viņi ies tālāk? Kas viņi būs? Viens no tiem ir H2O dziedonis Jānis, kuram mācībās neiet tik viegli kā varbūt gāja man un citiem, kas no tās skolas aizgāja pēc 9. klases. Otrs ir Miķelis - viņš izmisīgi cenšas izpatikt pūlim un laužas uz skatuvi pie katras mazākās iespējas. Iespējams, ka viņam dziļi sirdī kremt sāpe, ka savulaik viņš neko daudz nespēja sasniegt korī. Un tas nu tagad laužas ārā kā reāla darbība. Ja es tur būtu palicis, tad noteikti tagad rautos uz visām pusēm, lai dabūtu kaut cik normālas atzīmes, lai varētu iestāties Mūzikas akadēmijas diriģēšanas vai kompozīcijas nodaļā un pēc tam mirtu badā aiz sliktā atalgojuma. Starpcitu, jau pirmajā diriģēšanas stundā skolotājs mani paslavēja par talantīgu žestu. Izklausās pēc lielīšanās, bet es tiku slavēts ļoti daudz kur kā talantīgs, bet ārkārtīgi slinks. Es izmantošu iespēju un pateikšos slinkumam par to, ka es esmu tāds, kādu tas mani ir izveidojis. Ko tad dara pārējie bijušie biedri, kuri aizgāja reizē ar mani? Divi mācās Banku augstkolā, viens mācās Zviedru Ekonomikas augstkolā nu un es LU juristos. Ir tāds neliels pārmetums uz sevi, ka tomēr no tās mūzikas esmu attālinājies, taču to atsver tas, kas es šobrīd esmu. Nav viegli to visu rakstīt, bet arī mūzikas skolas diploma man nav, jo pēdējā brīdī es konsekventi pastāvēju par savām tiesībām un nepaklusēju tad, kad varbūt tieši tas bija vajadzīgs. Šo faktu es ļoti daudz kur noklusēju, jo kaunējos par to. Bet mani jau sen nepamet doma, ka vienreiz vajadzētu parādīt tiem cilvēkiem, kas uz mani skatījās no ļoti liela augstuma, ko es patiesībā spēju. Tam ir nepieciešams liels darbs, taču es esmu apņēmības pilns to paveikt. Un vācu valodu arī es iemācīšos. Tā taču ir kauna lieta nezināt vācu valodu, ka pašam senči ir no Vāczemes.

Nu re, tagad jūs par mani zināt jau nedaudz vairāk. Bet vienalga es par sevi nevēlos neko daudz stāstīt.