Kad biju krietni mazāks, katru vasaru no jūnija līdz septembrim dzīvojos pa laukiem. No rīta teliņiem dzeltena piena mašīna veda pienu, bet pēcpusdienā zils traktors zāli. Arī es tolaik sevi nākotnē asociēju ar proletariātu. Mans ideāls bija kombaina vadītājs. Ja man piedāvātu, es neatteiktos nokult kādu labības lauku un izbirdināt caur saujām tikko nokultos graudus. Kad apkārt bija nepārtraukta rosība, tehnika rūca visās malās, man tas viss šķita tik interesants, cik nu vien iespējams. Līdz ar Padomju savienības sabrukšanu, pazuda arī kolhozs kā organizācija. Katrs par savām pajām mēģināja atraut tik lielu kumosu no visa, cik ļāva rocība. Tas bija laiks, kad vietējie vidusskolnieki sāka visās malās zīmēt MTV logo, jo tas taču bija tik interesanti - maza daļiņa rietumu popkultūras. No tā visa man palika tik garlaicīgi, ka es saēdos zaļas ogas. Tie laikam bija ķirši. Ome piezvanīja tētim un teica, ka es esot saindējies, ka vajagot vest uz Rīgu pie ārstiem. Tās pašas dienas vēlā pēcpusdienā es jau biju Bērnu Klīniskajā slimnīcā un ārsts man iedeva kaut kādas vēdera tabletes. Vakarā man jau bija palicis krietni labāk un es ar draugiem izgāju ārā. Apsēdos uz ietves malas un skatījos kā mākoņi peld pāri deviņstāvenei, radot ilūziju, ka māja man krīt virsū. Vairāk man neko nevajadzēja.