Sen nebiju braucis ar vilcienu. Pēdējoreiz kaut kad pērnajā vasarā. Sastāvi tagad tādi stipri sarāvušies - tikai 3 vagoni ar visu to, ka Madonā notiek festivāls un ir paredzams, ka vilciens būs pilns un stāvēt kājās 3 stundas diez vai kāds gribēs. Pilnmēness nebija, bet visādi trakie gan tādi aktīvi palikuši. Staigā no viena gala līdz otram un neliek citiem miera. Sak' vienam garlaicīgi, kopā jautrāk. Atceros, kad biju mazs, tad reiz kopā bija sakabināti 3 sastāvi, pa 6 vagoniem katrā. Tagad jau tādu izšķērdību vairs neredzēt. Aiz Pļaviņām nākamā pietura ir Spīgana. Tur jau vairs stacijas nav, tik tāda nodegusi būda vientuļi stāv sliežu malā un gaida, kad beidzot uzpūtīs kāds stiprāks vējš un tā sagāzīsies, atstājot vien liecību par sevi kādā vecākā kartē. Kārtība ir kārtība un jāpietur ir. Pirms Madonas vilciens manevrē pa tādiem līkumiem, sasveroties uz vienu pusi, te uz otru un lēnītēm virzās augšā pa kalnu. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, šeit laikam ir vietā. Stacijā neredzēti daudz ļaužu. Daudzi, pārsvarā jaunieši, baros uzreiz aizklīst estrādes virzienā un viss kļūst tukšs. Kā parasti. Uz ielām mašīnu tikpat kā neredz, gaiss dzestrs, vietām no pļavām ceļas migla un mēslu smarža. Jā, tieši smarža, nevis smaka, jo tas piedien laukiem. Grants ceļš tāds pats kā gadus 15 atpakaļ - nekopts un bedrains, taču ar savu auru. Kad esam klāt, vecais suns ir pirmais, kas izrāda prieku, lustējoties ap mums. Protams, gaida kaut ko ēdamu. Ne velti šis tā, jo vienmēr taču kaut ko atvedam arī viņam. Vienīgais, kas liecina par viņa cienījamo vecumu ir sirmums ap muti. Viņš jau ir nodzīvojis 3 suņus šajās mājās. Aizeju arī pie jaunā suņa, kas ir diezgan draudīgs paskatā, bet ārkārtīgi draudzīgs un dzīvespriecīgs. Uzkodas tiek arī viņam. Protams, par sevi domājot, uzreiz aizeju zemenēs. Visa tā sausuma dēļ ogas tādas sīciņas, toties ļoti saldas. Ķiršu šogad arī daudz. Uz Rīgu atceļoja apmēram 10 litri. Bail jau tajos kokos ir kāpt, kas ir metrus 12 augsti un augļus briedina tikai augstākajās pazarēs. Vairs jau neesmu mazs puišelis, kas varēja uzlīst pašā galotnē un aplasīt visu, kur mazā roķele varēja aizstiepties. Tos otrus ķiršus neviens kaut kā neēd, lai gan tos var aizsniegt arī no zemes. Ogas, redz, tādas mazas esot. Atcerējos, ka gobi darba uzdevumā atrodas Sinepēs. Paldies viņai par caurlaidi. Šogad vispār tas pasākums tāds kluss un ne velti arī pēdējais. Tāda agonija vien bija. No mājām pat vairs nevar dzirdēt, kā to varēja gadus 4, 5 atpakaļ. Double Faced Eels bija līmenī. Un Linga arī. Tajā vakarā, manuprāt, vienīgie. Nakts teltī man vienmēr beidzas ar smeldzošu muguru, rokām un kājām. Un sapņos rādās mīksta gulta. Tā jau saka, ka māksla prasot upurus. Nākamā dienā jau var atļauties nedaudz pasnaust arī pa dienu, pirmstam, protams, kaut ko palasot. Pa rokai patrāpījās raksts par Elejas Veroniku. Noteikti, ka ar laiku paliek diezgan briesmīgi visu redzēt kā rentgenā. Nu, ziniet, zarnas, aknas, aizkuņģa dziedzeri. Kad ir daudz maz pabaudīta komforta sajūta, vairs negribas doties atpakaļ uz to festivālu. Sanāk izdzert ļoti daudz akas ūdens. Ezerā uz slūžām dēlis stāv tāpat kā tikai atstāts. Neierasti. Ir viens makšķernieks, nopļauts kalns, rietoša saule un lidmašīna, kas pārlaiž švīku pāri debesīm. Dīvainā kārtā bērnu bars, kurš tiek turēts pusbadā, bet kur katrs ir personība, un kas apkārtnē tiek dēvēts par čornoju sotņu, vietām, kur es parasti mēdzu lasīt meža zemenes, vēl nav gājis pāri. Ogas tādas tumši sarkanas, diezgan sažuvušas, bet saldas. Tas jau man ir tas svarīgākais. Tālumā dzird ducinām pērkonu, tāpēc nolemju pamazām kustēties māju virzienā. Vispār esot tur, man arī zūd tāds jēdziens kā attālums. Nu, varbūt ne zūd, bet krietni izmainās tā izpratne. Kad mana galva lēnām paceļas pār kalnu, sajūtu vēja atnesto dzestro ezera gaisu. Pamale visa melna, bet vieta, kur kāds gaišāks tonis, atstaro rietošo sauli un mazliet izgaismo šķūņa fasādi. Tumsnējās debesis ļoti izceļ koku zaļo krāsu. Pļavas gan tādas nefotogēniskas palikušas - tas no smilgām, kuras cita pēc citas birdina sēklas no nodzeltējušajiem ziediem. Apkārt runā par lietu un par kādu Ludzas rajona pastnieci, kura pirms 3 nedēļam esot pazudusi bez vēsts, bet nu atrastas viņas mirstīgās atliekas. Vispār, ja man jāsaka godīgi, tad arī es esmu domājis, ka lauku rajonos ielaist slepkavības galus ūdenī ir visvienkāršāk. Noslepkavo, aizved uz mežu un ieroc vidēji dziļi irdenajā zemē. Un kam ienāks prātā kaut kādā vietā, kur cilvēki kāju nesper, kaut ko meklēt? Ziniet, te, pie mums ir tāds mežs. Rāvijas saucās. Un vidū ir aizaugošs ezers Rāvijs. Tā ir tāda pamesta vieta. Vienīgie cilvēki varbūt tur uzrodas kaut kad rudenī, meklējot sēnes. Bet, labi, es par lietu runāju. Un tie citi arī runā. Kaut kur dzird bezdelīgas. Es paveru savas vājredzīgās acis uz debesīm un papūloties sasprindzināt acs muskuļus, ieraugu bezdelīgas. Piecas. Un ļoti, ļoti augstu virs zemes. Neredzēti augstu. No bērna dienām esmu zinājis, ka ja bezdelīgas lido augstu, tad lietus nav gaidāms, bet ja zemu, tad gan. Paskatoties vēl pēc laiciņa tās ir jau zemāk. Vēlāk - vēl zemāk. Līdz beidzot tās lidinājās dažu centimetru atstatumā no zemes un cīnījās ar aizvien pieaugošo vēju. Lietus, tātad, būs. Jauno suni pret vakaru palaiž vaļā no ķēdes. Pārņem kaut kāda dīvaina sajūta, kad tu stāvi pagalma vidū un tas tev lielā ātrumā skrien tieši virsū. Asociatīvā domāšana sāk savu un tev šķiet, ka tas tev tūlīt ieķersies rokā un ar nenormālu spēku sāks to plucināt uz visām pusēm. Tas tādēļ, ka par daudz skatījies filmas ar visādiem komisāriem Rekšiem, Rintijiem un citādiem suņiem, kuru vārdi sākas ar burtu R. Pa dienu viņš netiek laists vaļā tādēļ, ka vienreiz bija aizskrējis uz kaimiņmāju un sācis plēst veļu, kas pakārta plandījās vējā. Ziniet, mums tur vispār tāda dīvaina kaimiņbūšana. Lai tikai vienam tiktu strēķītis meža, zemes dēļ savā starpā tiek sanaidoti radi. Varbūt pat ne gluži radi, bet zemes apsaimniekotāji. Vietējie tur ir tāda dīvaina suga. Kad tu aizbrauc, tad var dzirdēt visādus nostāstus par sevi. Starpcitu, vietējiem ir ļoti izteikta latviešu tipiskākā īpašība. Un likumsakarīgā mantkārība un varaskāre, kura iet kopsolī ar mazizglītotajiem prātiem. Nedomājiet, ka man ir ārkārtīgi augsta pašapziņa un ceļu sevi debesīs, nē, es gluži vienkārši rakstu kā ir. Vai tad tā ir laba māte, kas savus bērnus atved no savas īstās mājas, lai tie kalpotu tur, kur šobrīd dzīvo viņa? Un kad visi darbi padarīti, tad ātri ved atpakaļ, lai tie nebūtu jābaro. Es apbrīnoju. Tur kaut kā liekas normāli, ka var piesavināties kādu pleķi svešas zemes, bet nedod Dievs, ka kāda tava dārza vagas daļiņa būs uz to cilvēku zemes, kas ir piesavinājušies tavējo, uzreiz mati saceļas stāvus un tev virsū nāk bezmaz ar sūdainiem sakumiem. Tur par to nav jābrīnas. Bet kad tur ir klusums, tad ir. Vienīgi telefona stabi kā nepielūdzami kulta objekti dūc katru vakaru. Parasti arī aizeju vienā paklausīties - tajā, kurš tieši pretim iebraucamajam ceļam. Laikam kāda kārtējā bauma ceļo no mājas uz māju. Nākamajā rītā ilgi gaidītais lietus gāžas kā balta siena. Uz Pļaviņu ceļa tik redz pa kādam stopētājam, kas aizgulējies pēc festivāla un nokavējis vilcienu. Spirta rūpnīcas pieturā divi ar uzrakstu "Rīga" uz rokām un kaklasaitēm ap kaklu. Droši vien, arī no Sinepēm. Vietas, diemžēl nav.

Kaut kā baigi labi rakstās, kad mājās esi viens, ir apmācies laiks un skan Arvo Pērta muzīka.