etnomuzikologs
28 Maijs 2005 @ 13:43
 
Rīga tomēr nav ostas pilsēta - tā ir ostu pilsēta. Nekad agrāk nebiju redzējis ostas akvatoriju, bet pateicoties vakardienas haltūrai, man bija dota iespēja veselu 5 stundu garumā. Uzņēmēja Dzeņa jubilejas svinības uz kuģīša "Jelgava" ar Gobziņa blici un "Dziesma tavai paaudzei" imitāciju. Kamēr muzīķi augšā spēlēja, tikmēr izgāju ārā paskatīties uz garām slīdošo aivanu, jo nekad nebiju redzējis vietas, kuras nav saskatāmas no Vanšu tilta. Aiz Rīgas Pasažieru ostas sākas īsts industriālais apgabals, kas man ļoti asociējas ar Hitman-Codename 47 spēlē redzēto. Ogļu kalni, pustukši kravas kuģi, strādājoši ceļamkrāni uz sliedēm. Gaisā varēja just spēcīgu kokmateriālu aromātu: tādu mitru, neizžāvētu koku. Kaut kāds paliels okeāna laineris (ar Celebrity Cruises uzrakstu uz borta) ar tūristiem bija tikko uzsācis savu tālākceļu. Ir jau, protams, jauki, ka tūristi vēlas apmeklēt Rīgu, taču mani, kaut gan ar to neesmu saistīts, pārņēma kauns, kad redzēju, kur tas kuģis bija spiests piestāt. Kaut kāda veca, pamesta fabrika, viss aizaudzis, lēnām sadrūpoša piestātne. Eiropas Savienībā esam, ziniet. Tā nu tas aizbrauca jūras virzienā, bet mēs, lēnā garā gar piestātnēm, virzījāmies Juglas virzienā. Jugla man tagad asociējas ar tām garāžām, kur tika noslepkavots tas zēns, kuru gribēja atdot vecākiem pret izpirkuma maksu - arī tām garām pabraucām. Visa Juglas upes piekrastes zona nosēta ar vecām koka mājelēm, kuras vietām apsistas ar ļoti kolorītiem skārda gabaliem. Kustējām atpakaļ uz pasažieru ostas pusi. Garām pabrauca kuģis, piekrauts ar kokmateriāliem. "Vediet, vediet prom, mums jau nav žēl atdot savu nacionālo lepnumu. Mēs jau visu jums pa lēto atdosim, lai pēc tam dārgāk varētu nopirkt jau pārstrādātu. Ko jūs, mums vēl ir daudz! Arī jums aizsūtīsim. Mēs taču neesam skopi!" Somijā 72% ir meži, bet viņi iepērk kokus no mums. Mēs tik tādi stulbenīši. Jubilārs ar viesiem pieprasīja, lai pieved pie Noasa, kur kaut kāds klases salidojums notiekot. Esot nodziedājuši kaut kādu gejdziesmiņu, ko Gobziņš viņiem iemācīja un devāmies stāt malā. Jubilārs pieprasīja vakara lustes turpinājumu pie sevis, Mežciemā. Par papildu samaksu, protams. Lielākā daļa viesu, pusaizdzertiem mūļiem visādi ņēmās un dziedāja. Un tā apmēram līdz diviem. Tad uz teātri nolikt visu aparatūru un uz mājām pagulēt, lai no rīta varētu piecelties ar stīvu un sāpošu muguru. Reizēm es tā nožēloju, ka pie rokas nav portatīvā, lai varētu kaut ko parakstīt.