Aizvien vairāk sāku apzināties, ka gribu redzēt/dzīvot labākā Latvijā. Gribētos pabūt sakārtotā valstī, kur katrs nedomā vis tikai par savu kabatu, bet gan tautas labklājību. Utopisks skatījums? Domāju, ka nē, jo pasaulē netrūkst tādu valstu, kur tas dzīves līmenis ar nav neko labāks par mūsējo, bet vismaz pie siles esošie nestiepj prom, ko vien var aizstiept. Kaut kā skumji apzināties, ka mūsu nodokļos nomaksātā naudiņa aiziet kaut kādiem tipiem, kuri dēvē sevi par 100 gudrajām galvām. Protams, ne visi tur ir tādi. Ir arī pa kādam cēlsirdīgam pilsonim, bet to īpatsvars ir niecīgs salīdzinājumā ar tiem citiem. Viņi tad nu laikam uzskata par pašsaprotamu, ka iedzīvotāji viņus finansiāli atbalsta. Atbalsta arī viņu ikrīta avīzes pirkšanu, lai varētu sēdē kaut ko palasīt, jo tas, ko runā tribīnē, taču nav interesanti un saistoši. Pat negribas komentēt tādus, kuri tur ir tikuši kaut kāda neizskaidrojama spēka darbības rezultātā - tādi, kas pat valsts valodu nezin un ne reizi nav līduši tribīnē runāt. Jāsāk, laikam, tomēr ar sakni - ar tautu, kas tos viedos tur ievēl. Cerams, ka pensionāri tagad pieņemsies prātā un mācīsies no kļūdas par Latvijas dalību ES balsojumā. Sāks viens pēc otra kaukt, ka nevar vairs paēst. Varbūt beidzot vecumdienās sāks domāt ar to vietu, kuru ir pieņemts saukt par galvu un neticēs visam ko saka, bet gan paši analizēs un izvērtēs lietas. Esmu vīlies valstī, kurā dzīvoju. Raušos uz to pusi pēc kādiem gadiem 5.