Vairs nemāku neko uzrakstīt. Vai, pareizāk sakot, nespēju atrast vārdus, lai aprakstīt izjūtas un notikumus. Arī rakstīt negribas. Pa šito mēnesi esmu galīgi atradis no žurnāļa rakstīšanas, neslēpšu, ka drukāju arī lēnāk. Zenītā esošā melnbaltā filmiņa izbildēta tikai līdz pusei. Gribētos nobildēt veca cilvēka sastrādātas rokas, bet ir tikai viens cilvēks, kuru varu iedomāties un tas pats ir 180km attālumā no Rīgas. Katru dienu cītīgi gribu sev sintiķi, kuru kaut kad nākošā gada sākumā arī nopirkšu. Un tad arī varēšu druscīt paārdīties. Kas attiecas tīri uz pēdējām dienām, tad notiek visāda haltūras, par kurām tiek saņemta smuka naudiņa un tā. Rītvakar ar vienu cibisti dosimies uz pasākumu. Tādu saviesīgu. Gribās sevi celt tā tīri muzikāli. Es laikam par sevi kaunētos, ja ietu uz kaut kādām larokām vai esenšaliem. Man nepatīk apmeklēt (piedodiet) lētas izklaides. Man kaut kā labāk patīk radīt pašam, nekā iet uz kāda cita sagatavotu kaut ko. Varbūt tas saistāms tikai ar to publiku, kas tur pārsvarā iet. Kaut kādi pastulbi, nejēgā uzkačāti džeki ar kādu blondu čiksu (kuci?) lielām krūtīm, pie sāniem. Es nekad negribētu būt tāds. Laikam arī nespētu. Ak, jā, pavisam nesen nopirku sevim džemperīti. Tādu galīgi vienkāršu, kurā arī es izskatos tāds vienkāršs - tāds, kāds es sevi gribu redzēt. Kautrīgs pat.