|
Mar. 20th, 2018|04:06 am |
Sēžu es virtuvē, izpīpētas tik daudz cigaretes, ka jau slikti metas. Kā vienmēr, šeit es atgriežos, kad ir slikti. Šī ir mana sāpju miskaste. Mani partneri ir krāpuši trīsreiz mūžā.
1. Biju jauna 17gadīga skuķe. Iepazinos ar kādu it kā foršu čali. Toreiz es knapi biju izlīdusi no savas pārliecības, ka esmu lezbiete un vīrieši mani neinteresē. Attiecības sākās lēnām. Netikāmies gluži katru dienu, jo dzīvojām atsevišķās pilsētās. Bijām tikušies kādus trīs mēnešus, čalis jau oficiāli paprasīja vai gribu būt viņa draudzene. Jau domāju, ka šis varētu būt mans pirmais vīrietis, lēnām sāka rasties siltākas jūtas, kad kāds tuvāks paziņa atsūtīja linku laikam no viņa vkontakte profila ar piezīmi: "Man liekas, ka tev to būtu jāzina." Iegāju linkā. Vēders apgriezās otrādi un kaut kur sirds rajonā kaut kas sašķīda. Tāda sajūta bija, ka kaut kur kaut kas būtu sprādzis un līdz manīm būtu atnācis triecienvilnis. Viņš bija apprecējies īsi pirms mēs iepazināmies un viņa sieva gaidīja bērnu. Es jutos netīra, viņš bija vedis mani uz savu dzīvokli un par sieviešu mantām bija atsmējis, ka dzīvo kopā ar māsu. Pārtraucu jebkādu kontaktu tulīt pat. Bija vilinājums sazināties ar sievu un pastāstīt kāds nelietis ir viņas vīrs, bet to nedarīju. Ja man, sievietei, kas ar viņu bija kopā tikai īsu mirkli, bija tādas sajūtas, ko būtu jutusi viņa sieva? Es nespēju nodarīt to citai sievietei un pazudu no viņa dzīves. Neizgāju uz kontaktu un aizmirsu to kā ļaunu murgu.
2. Otro reizi man bija ap divdesmit gadiem. Šim stāstam būs divas versijas, tas, ko es jutu un zināju attiecību laikā un tas, ko man iesaistītās personas pastāstīja tālākajos gados, jo es tācu esmu tik fakin kolosāls cilvēks, ka saglabāju draudzīgas attiecības gan ar krāpjošo bastardu, gar ar mazo mauķeli (pārspīlējums, bet tā es prātā abus saucu, līdz tiku tam pāri). Iepazinos ar foršu vīrieti, tieši manā gaumē - matains metālists ar recionālu skatu uz dzīvi, mazliet par mani vecāks. Mums kopā bija labi, sekss bija fantastiks, kopā ar viņu es atraisījos kā sieviete. Beidzu baidīties no vīriešiem un sāku eksperimentēt. Arī morālā plānā viss bija lieliski, ja visu nakti nemīlējāmies, tad runājām - par filozofiju, mūziku, dzīvi. No vienas puses jutu, ka šis nebūs partneris uz visu dzīvi, bet sāku iemīlēties un uzticēties. Seksuāli eksperimentējām diezgan daudz, un vienu dienu viņš ierosināja: "Klau, ko tu teiktu par seksu trijatā?". Tā kā man sievietes joprojām patika, teicu jā, kāpēc ne. Kamēr vien otrā sieviete paliek tā, kas ir - otrā sieviete no malas - man nav iebildumu. Kādu laiku šis jautājums nepacēlās, bet reiz kopā devāmies mājās, es, viena mana paziņa un viņš. Tajā vakarā nekas nenotika, bet nākamajā dienā kungs ieminējās: "Man liekas, ka Maija (sauksim viņu tā) neiebilstu mums gultā pievienoties." Piekritu, man viņa likās iekārojama sieviete, ar kuru es labprāt paniekotos uz vienu vakaru. Pienāca šāds vakars. Sekss tiešām bija trijatā, iesaistījās visi, nebija tā herņa, ko lielākā daļa vīriešu sauc par seksu trijatā, respektīvi, gultā guļ divas sievietes, vīrietis padrāž te vienu, te otru un pēc tam lepni sit pie krūts: "Man bija trīsoms!" Jau tajā naktī noriju krupi, jo gultā guļot kungs visu nakti nogulēja apskāvis Maiju un par mani nelikās ne zinis. Bet es taču esmu racionāla sieviete! Pārliecināju sevi, ka tas tā notika, jo kungs negribēja, lai Maija justos izmantota un pamesta gultas stūrī! Pa nakti man likās, ka starp viņiem ir glāstīšanās un skūpstīšanās, bet norakstīju, ka man rādās vai sapņoju. Attiecības turpinājās, it kā viss bija kārtībā, dzirdēju apliecinājumus, ka šīs attiecības ir foršākais, kas ar kungu noticis. Jo esmu tik racionāla, saprotošā, ne-greizsirdīga, ar mani ir tik viegli būt attiecībās, jo tipa attiecības ir, bet kungs nejūtas piesiets un ierobežots. Cik sapratu, iepriekšējās dāmas ir bijušas trakas un greizsirdīgas kuces. Visiem viņa draugiem patiku un dzēruma sarunās mani jau sāka saukt par *kunga uzvārds* kundzi, bet tajā pašā laikā sākās sarkanie signāli:
• lai gan kungs apgalvoja, ka nekādus kontaktus ar Maiju nesaglabā, ik pa brīdim redzēju, kā uzpeld ziņas MSN. Jā, jā, tas bija tieši tik sen, kad tika izmantots MSN. Ok, labi, cilvēki saglabā kontaktu, tas neko nenozīmē. Ignorēju. Nelīdu iekšā. Es neesu TĀDA. Es taču nebūšu kā viņa ex-draudzenes, trakās kuces, kam svarīgi kontrolēt katru sava vīrieša soli. Tās kaut kādas reizes divas/trīs redzēju MSN paziņojumus, bet tad pēkšņi kungs sāka ļoti rūpīgi logoties ārā no visiem MSN, Skype, Draugu kontiem.
• sākās aizkavēšanās darbā vai grupas mēģos. Ignorēju, kam negadās. Kādā mirklī gan stāsti sāka neklapēt. Sevišķi tad, ja satieku viņa grupas biedrus DEPO (un vēlreiz, tas bija tieši tik sen). Man telefonā stāv īsziņa, pirms 10min atsūtīta, ka mēģis ieildzis, bet satieku lielāko daļu no grupas. Nevainīgi apjautājos kas ar mēģi, saņemu atbildi, mēģis pirms stundas beidzies. Nespēju pārkāpt savu lepnumu, konfrontēt kungu zem mana lepnuma. Tā nav vienīgā reize, kad notiek kas šāds.
• Tiek slēpts telefons. Līdz absurdam. Aiziet kungs dirst un pēc pusminūtes izskrien no tualetes ar biksēm pusmastā, paķer telefonu un atgriežas tualetē.
Sapratu es čo pa čom labus trīs mēnešus vēlāk. Eju satikties ar draudzeni. Kā šodien atceros, tikšanās paredzēta pie Unīša. Satieku savu draudzeni un satieku Maiju. Arī viņa kaut ko gaida. Sāku ar viņu pļāpāt. Viņa stresaini skatās telefonā. Burtiski divas/trīs minūtes vēlāk redzu. Kungs nāk. Ar puķēm. Man telefonā īsziņa: "Šodien nevaram satikties, darbs." Momentāli visu sapratu. Atkal sirdī kaut kas saplīsa, triecienvilnis, vēders apmeta kūleni. Asaras rijot sasveicinājos kungu (lepnums, bļaģ!), novēlēju abiem veiksmi, paņēmu pie rokas savu draudzeni un aizgāju. Tik bālu nevienu cilvēku savā mūžā nebiju redzējusi, kā kungu ar lielo rožu pušķi rokās. Tas bija maijs. Atceros, viss tajā dienā un vismaz nedēļu pēc tam likās sirreāls. Es biju kā transā. Nav tā, ka tā būtu lielā mūža mīlestība, bet sāpēja tā, ka likās, ka sirdi rauj ārā. Visas iekšas dega. Man uz kādu mēnesi aizgāja širmis ciet. Toreiz sāku graizīties. Iekšā sāpēja tik ļoti, ka to nomākt varēju tikai ar fiziskām sāpēm. Vienkārši ņēmu nazi un uz ķermeņa griezu švīkas, dziļi. Uz kājām, rokām, sāniem. Izkodu gabalu no pirksta, kad abus ieraudzīju pasākumā un centos noturēties neraudot. Fiziskās sāpes bija kā balzams dvēselei, jo tajā brīdī, kad sāp fiziski, tu aizmirsti savas dvēseles sāpes. Neēdu vispār, mēneša laikā baisi izkāmēju (kursabiedrene mani sauca par Aušvices gūstekni). Dzīvē mani atgrieza vasaras haltūra, kad 24/7 tu strādā, nav laika domāt par ikdienas sūdiem. Augustā Rīgā atgriezos kā jauns cilvēks. Graizīšanās pēdas bija sadzijušas (neviens pat nepamanīja), ēdot pie galda katru ēdienreizi ar kolēģiem, sūdīgi paslēpt neēšanu, sāku atkal normāli ēst. Biju sakārtojusi savu smadzeni tiktāl, ka biju gatava satikties ar Kungu, nav tā ka baisi gribējās to darīt, bet es nozudu nesavācot mantas no viņa dzīvokļa, un man tur palika daži tiešām seksīgi auskari un apakšbikses. Satikāmies, savācu mantas, bet viņš ierosināja aiziet iedzert alu. Piekritu, bet ar noteikumu, ka viņš pastāstīs no sava skatu punkta, neko neslēpjot. Arī ar Maiju sanāca stipri līdzīgi parunāt. Nezinu cik patiesi, bet stāsti bija tādi:
Kunga stāsts īsumā: ar tevi tiešām bija bija labi, tu esi vissakarīgākā (!) sieviete, ar ko es kopā esmu bijis, bet tad bija tas vakars.. man aizgāja ciet. Es pats nezināju, ko gribu. Man gribējās saglabāt attiecības ar tevi, bet tajā pašā laikā vilka pie viņas.
Vilka, izrādās, regulāri. Vilka uz gultu, ja gribam, būt precīzi. Pizģuks joprojām meloja par detaļām.
Maijas stāsts īsumā: sekss trijatā bija foršs, bet jutos neērti, kad kungs pa nakti sāka skūpstīt mani un centās ar mani pārgulēt kamēr tu gulēji man blakus. Pēc tam kungs sāka man rakstīt, regulāri centās sarunāt tikšanos. Sākumā atteicu, bet tad kādu vakaru satikāmies, kopā piedzēramies un pārgulējām. Tad “kaut kā” sākām tikties un tad tas aizgāja.
Plot twist: viņi izšķīrās, jo tajā pašā vasarā, kad viņi oficiāli sagāja kopā, viņa no viņa aizgāja pie cita vīrieša. Izrādās, ka viņa viņu krāpa kādu mēnesi.
Es vēl kungu mierināju, ka viss būs labi, gan jau atradīs sievieti kā radītu viņam. Māte Terēze, bļaģ! Tik ļoti jauka un saprotoša biju, ka kungs piedāvāja atkal saiet kopā. Pasūtīju viņu dirst.
Turpmākās attiecības ar vīriešiem bija savā ziņā sūdīgas. Nespēju līdz galam uzticēties. Lai cik skaisti un rožaini būtu, vienmēr galvā bija viena doma – un kad tu mani piekrāpsi? Šeit mēs nonākam pie treša stāsta.
3.Sagāju kopā ar mataino. Pirmos attiecību gadus tā arī dzīvoju – vienmēr “uz koferiem”. Tā arī kāda reizē teicu: “Viss ir rožaini, bet man vienmēr ir plāns B, ja gadījumā attiecības izjūk.” Ilgi mēs bijām kopā, apaļojot uz augšu, gandrīz 10 gadi. Kādā mirklī mana pretestība izkusa un jau sāku iztēloties kā mēs kopā pavadīsim vecumdienas. Pa vidu bija nesmukumi. Atceros kā šodien, man bija jābūt citā pilsētā 2-3x nedēļā. Pēc sarakstes – matainais bija mājās/darbā/dzēra ar čomiem. Tas kas bija noslēpums/noklusējama lieta viņam, citiem absolūti nebija nekāds noslēpums. Man sāka ziņot: “Jā, redzēju mataino tur un tur, ar kaut kādu sievieti”. Atritinu sarakstes, piepūlu atmiņu. Nu kaut kas neštimmē tajos stāstos! Kronis visam, divas dāmas man tā arī pateica, ka tad un tad ir tikušās ar mataino. Par vienu no viņām matainais teica, ka viņa kaut ko fantazē, tad kad otra viņa klātbūtnē pateica, ka matainais pie viņas bijis, vienkārši apklusa. Pēc tam vēl nolamāja, ka lienu viņa dzīvē, kad jautāju – kas par sūdiem? Kāpēc man stāsti, ka sēdi mājās, kad patiesība kaut kur tusē? Sāp jau melošana nevis pats fakts, ka kaut kur bijis. Ja kas tāds kļūst slēpjams, loģiski, rodas jautājums – kas no manis tiek slēpts vēl? Atkal kā lepns ezis mocījos gandrīz pusgadu. Tik ilgi attaisnoju savā prātā mataino, ka pati noticēju, nekas nav bijis, vienkārši gribēja atsevišķu dzīvi no manis. Kādu laiku viss bija labi. Sākās sarunas par to, ka varētu pamēģināt seksu trijatā. Galvā iedegās brīdinājuma zīmes, bet sīki izrunājām noteikumus, kur galvenais noteikums bija: “Sekss ir tikai trijatā. Viss, kas notiek ārpus seksa trijātā, ir krāpšana”. Lika vēl apsolīt, ka, ja tāda iespēja rodas, mēs noteikti to darām. Kādu laiku viss bija labi. Pienāca tāda reize, kad šī iespēja radās un es uzticējos matainajam tik ļoti, ka biju gatava ieaicināt gultā otru sievieti. Viss kas notika trijatā bija tiešām labi. Tā arī aizmigām trijātā vienā gultā. Pa nakti pamodos no čubināšanās. Matainais uzmācās Laumai (sauksim viņu tā). Un šoreiz tiešām bija sekss. Es gulēju blakus, puspamodusies un man šķita, ka sapņoju. Nezināju kā rīkoties, ko darīt. Celties un taisīt skandālu? Izlikties ka guļu? Vienkārši satingu ar acīm ciet. Dzirdēju katru viņu elsienu, jutu katru viņa grūdienu. Kamēr nesapratu ko darīt, kas notiek, dzimumakts beidzās. No rīta pamodos un joprojām biju apmulsusi. Cerēju, ka pats pateiks. Nepateica. Vēl no rīta teicu: “Tu taču saproti, ka tas bija sekss trijatā, bet tas nav attaisnojums, lai tu ar Laumu tagad varētu pārgulēt?” Teicās, ka saprot, jā viss kārtībā. Kaķim zem astes visa mūsu runāšana, ka noslēpumu nav, visu varam izrunāt. Kā transā aizbraucu uz darbu, kā transā atbraucu. Nespēju izlikties, jautāju – vai nevēlies man kaut ko pastāstīt? Teica, ka nē, nav nekā stāstāma. Atkal meli. Kad pateicu tieši, ka no rīta visu jutu, visu dzirdēju, tad atzinās, ka jā, tiešam kas tāds bijis. Kā attaisnojumu tam, kas notika, vēlāk minēja to, ka es neesmu atgādinājusi seksa trijatā noteikumus (!). Šo es nekomentēšu.
Dzīve turpinājās. Teikšu tieši, es mataino tiešām mīlu no visas sirds. Nepieļāvu pat iespēju, ka viņš man būtu varējis samelot. Klusi pie sevis mocījos, raudāju gandrīz konstanti, bet pēc kāda mēneša atguvu trauslu sirdsmieru. Novēlu savu raudulīgumu uz hormonālo terapiju. Trauslais sirdsmiers sašķīda pēc tam, kad kādu vakaru gribēju ieiet FB no datora, bet matainais bija atstājis savu kontu vaļā. Tur mirgoja liels, zils, nodevīgs logs, kas vēstīja – sarakste ar Laumu. Izlogojos (momentāli nožēloju, ka jau tad neizlasīju saraksti) un sāku raudāt. Tajā vakarā man bija histērija. Es raudāju kādas stundas divas, situ ar dūrēm sienā. Man bija tiešām slikti, parādījās pat doma, ka varētu pa logu izlēkt. Jā, tieši tik slikti bija. Saņēmos. Nu un kas tur? Sarakstās. Mazums kas. Histērija? Tas laikam no hormonālajām tabletēm. Nākamajā dienā pajautāju matainajam tieši, vai ir kontaktējies ar Laumu. Atkal cerēju, ka pateiks godīgi. Nē, teica, ka jau labu laiku nav runājis. Izgāju ārā uzsmēķēt un kodu rokā līdz asinīm. Meli, atkal meli. Man aizgāja ciet, stāsts atkārtojas, jo viss šis bija jau kaut kur redzēts. Vienīgā loma, kas stāstā nemainās ir manējā. Visu laiku likās, ka matainais kaut ko nestāsta līdz galam. Kā tik ieraudzīju, ka abi ir onlinā FB, uzreiz sākās mežonīgas fantāzijas par to, kā abi slepeni sarakstās, norunā satikšanās, tiekās man aiz muguras. Nē, tajā brīdī neiedomājos, ka tur varētu būt kas vairāk. Likās, ka varbūt vienkārši tiekas un matainajam pēc slepenā rīta seksa sāk rasties jūtas pret Laumu. Es katru dienu šīs fantāzijas dzinu prom, mans “racionālais es” katru dienu centās manam emocionālajam es iestāstīt: “Matainais nav tāds, tās visas ir tavas iedomas. Mazāk esi histēriska kuce, kas knābā smadzenes savam dzīvesbiedram, vairāk piestrādā pie attiecībām! Uzlabo savu izskatu, esi mīļa un atbalstoša!” Tā nu iekšēji vārījos, bet centos sekot sava racionālā es ieteikumam. Galu galā, varbūt būtu atkal pārvārījusi melošanu un laimīgi dzīvojusi tālāk, bet kāds atkal bija atstājis vaļā FB un šoreiz nonoturējos, apskatījos saraksti. Tur bija kā uz paplātes, mīļa sarakste ar smailijiem un centieni sarunāt satikšanos. Precīzi atceros datumus. Viens no tiem bija tad, kad bija paredzēts darba pasākums, otrs bija tad, kad es noteikti ārā no mājas nedotos, jo jāgatavojas eksāmenam, trešais bija tad, kad man bija lekcijas. Sēdēju šokā. Aiztaisīju saraksti. Un atkal: “Tur nekā nav! Tās ir tavas iedomas!” Jutos pat vainīga, ka esmu ielīdusi matainā superprivātajā dzīvē. Mēs taču uzticamies viens otram, viņš man nespētu nodarīt ko tādu! Pagāja laikam nedēļas divas, varbūt vairāk. Visu laiku, konstanti galvā malās domas. Lauma! Lauma! Lauma! Lauma! Tieši tā man skanēja galvā. Kā apnicīga muša, galvā skanēja viņas vārds. Katru reizi, kad kopā esot nošķindēja matainā telefons, pirmā doma: “Sarakstās ar Laumu?”. Un atkal, mierināju sevi. Tas taču matainais! Viņš ir pats godprātīgākais vīrietis ko zinu! Viņš nekad neko tādu nedarītu, mēs taču norunājām! Lai gan viņa FB vēl vairākas reizes bija vaļā, godīgi izlogojos. Nav ko sevi traumēt. Lai privātās sarakstes paliek privātas. Nav ko sevi mocīt vēl vairāk.
Garš stāsts, īss stāsts. Nejauši uzzināju, ka kādu vakaru matainais ir bijis pie Laumas. Kūlenis vēderā, triecienvilnis, bet sirds nesalūza. Pierādījumi bija tādi, ka tos nevarēja apstrīdēt. No sākuma liedzās, stāstīja, ka vienkārši apciemojis un nav uzskatījis, ka man par katru soli jāatskaitās. Neizturēju, pieprasīju, lai parāda telefonu un fb. Ja kaut kas tur tomēr bija, tad kaut kur tur bija jābūt pierādījumiem. Telefonā nekā nebija. FB bija redzams, ka ir bijusi sarakste, bet tā ir dzēsta. Jautāju vēlreiz. Jā ir mani krāpis. Ir ar šo pašu Laumu pārgulējis. Šoreiz salūza arī sirds. Un ne tā kā pirmās divas reizes, bet uz pusēm. Turpinājuma nebūs, vismaz pagaidām. Pēdējā rindkopā aprakstītie notikumi notika šodien. |
|