| nē, tā nav ne bulīmija, ne anoreksija |
Jan. 25th, 2012|04:48 pm |
Tikko padomāju un secināju brīnumainas lietas. Cilvēka ķermenis ir kaut kas unikāls!
Pēdējos gados mani ēšanas paradumi bija, ārstu-prāt, šausmīgi. Ēdu vienreiz dienā un vairāk i neprasījās. Arī formas manas kā bija viegli apaļas, tā arī palika. Tā kā pie izkāmējušiem skeletiem mani gribēdams nepieskaitīsi. Brokastis ieēst nespēju, ja agrāk par diviem-trijiem mēģināju ko ieēst, tas viss skrēja tulīt pat uz augšu. Izsalkums parādījās tikai ap kādiem sešiem vakarā un attiecīgi to remdēju.
Uzsākot kopdzīvi ar cilvēku, kas ir pieradis ēst 4x dienā, pārvarēju savu rīta nelabumu un sāku ēst arī paagrāk no rīta. Mani visu laiku mudināja ēst vairāk (līdzvērtīgu porciju veselīga, mūžīgi izsalkuša vīrieša porcijai) kā rezultātā visu laiku jutos pārēdusies.
Tagad, kad vīrišķa nav blakus, kas mudinātu visu laiku ēst vai "kaut ko pagrauzt", sekas ir graujošas:
1. diena - divi gaļas pīrādziņi un pumperniķelis.
2. diena - nekas.
3. diena - divas desumaizes un tēja.
4. diena - ābols.
5. diena - nekas.
6. diena - ābols.
Pilns ledusskapis ar paiku, bet apetītes nav vispār. |
|