| |
[Dec. 1st, 2012|11:45 pm] |
Jūtos ieslodzīta, pašlaik vislabprātāk paņemtu vīna pudeli, paciņu cigarešu, suni un ietu pastaigāties kaut kur šķībi greizi iekšā mežā, bet baidos iet uz apakšstāvu. Mani nesapratīs, iztulkos kā augšprātību/dīvainību/vēl sazin ko.
Sagriezu roku. Sāp pēc velna, bet vismaz asiņošana ir beigusies.
Mana ģimene ir es pati. Tikko halātiņā pusstundu sēžot uz balkona, pīpējot un salstot man prātā ienāca šī doma un nelaižas vaļā. Es ar sevi runāju. Es pati sen nekad neesmu devusi sliktu padomu. Man pietiek pašai ar savu kompāniju.
Šeit es jūtos neiederīga. Mūžīgi slēpjos šajā sarkan melnajā istabā um vienmēr aiztaisu durvis. Man nav nekā sava. Man ir jāatsakās no saviem ieradumiem. Man nav kur paslēpties un tas mani padara traku. Jūtos kā savvaļas tīģeris, kuru ir ielikuši krātiņā un mēģina dresēt.
Baidos, ka kādu dienu, mēģinot izkļūt no krātiņa, kādu savainošu.
Es kļūstu traka. |
|
|