Pieturas punkti maratonā - kāpēc mācīties

Tāds retorisks jautājums īstenībā.

Visu šo brīvdienu nedēļu galvā tik viena doma - jāmācās, jāmācās, laika maz, tāpat nepaspēšu nodot, jārukā skarbi, bet vēl jau daudz laika, davai, rītdien! Un tā nu attopos vakar, 5 rītā spēlējoties ar magnētiskajām bumbiņām, ka atrodu visu ko, tikai, lai nemācītos! Būtu vēl ķērusies klāt mājas darbiem - traukiem, veļai, tad vēl būtu ok, bet nē, meklēju muļķības internetā, pētu bildes, un tikai ākstos.

Kāds tad nu galu galā ir secinājums?
BĻEĢ, es esmu sliņķe vislielākā, ko vien varu iedomāties! Taču tikai 1-2 mēneši un 3. kurss būs pabeigts, vai tad nevarētu saraut!?! Bet nu jā, apzinoties, ka visu semestri nekas darīts nav, grūti pieķerties, jo ir DAUUUDZ!

Ja vien šis būtu tāds pirmais ieraksts... johaidī, tas taču liecina, ka man tās mācības galīgi neinteresē.. bet tā taču nav, kad ķeros klāt un beigās taču vienmēr prieks, ka esmu izdarījusi... Jautājums, varbūt vēl nav pienācis kritiskais brīdis? Bet taču ira jau, pēc 2 dienām jānodod! Un pa šo laiku tiešām, fiziski tas nav iespējams! Bet mani taču tas neuztrauc.. jau tiek pārcilātas iespējas, kā tikt pie zīmes, vai arī, pohui par atzīmi, var taču nodot vēlāk... BET, taču mana attieksme nav ok! Kādreiz taču i iedomāties nevarēju, ka varētu kavēt darbus!

Jā, laikam jau skola un karjera nav prioritātes.. Un vai tiešām es būtu tik sekla un aprobežojos ar attiecībām un aktīvu sabiedrisko dzīvi? Ir taču kādi mērķi arī man profesijā? Ne?
Kā lai to sajūt? Kā lai saprot, ka arī man ir kāds potenciāls arhitektūrā, ka arī es varu uztaisīt ko skaistu, ko kvalitatīvu, ko apbrīnojamu?
Heh, atcerējos krāsu tuneli, kad biju sapīpējusies zāli, toreiz globāla atklāsme - NĒ, manas smadzenes tomēr ir ģeniālas!
Tik vajag iemācīties to izlaist!

Korķis starp apziņu un zemapziņu? Radošā krīze?
Vai pārāk ērta un laba dzīve, kas neprasa radikālas pārmaiņas un šāda veida pašapliecināšanos?
Vai pārāk vājš raksturs? Kas nepieļaus, ka kārtējo reizi tevi noliek, paziņojot, ka neko nesaproti? Kaut kāda emocionālā barjera? Ar domu apakšā, labāk neizdarīšu neko, nekā pieļaušu, ka mani noliek..?

Kaut kur iekšienē jau saprotu, ka varētu labi, pat ļoti labi. Tikai jāuzrok.
Bet vai tiešām slinkums un demotivācija?

Kā lai aktivizē šo vēlmi? Kā lai sev iestāsta, ka man sanāk? Ka esmu laba?