Pieturas punkti maratonā - Post a comment

o, internets ir labs, jo viņš ir :)

Vakar ļoti sapriecājos par dziedāšanu. Kaimiņ-kungi sarūpēja priecīgu sadziedāšanos un pāris ārzemju-spožās zvaigznes - kurās klausoties elpa aizsitās.
Bet par to sadziedāšanos. He, pieķēru sevi pie domas, ka ir tādas mazās mūzikas-jociņu niansītes, ko tikai mācījušies cilvēki uztver. Tāpat pieķēru sevi pie noķertajiem - acīs saprotams, nav jāsaka vārdos - mirkļiem.
Ai, kā tas liek domāt.
Tas pats jau reiz apjūsminātais mūziķpuika, ar kuru vienmēr tāds patīkami, smadzenes darbinošs kontakts.
Njā, kāpēc man nav tāda ar savu mīļoto? Nu, ir, protams, bet ne tās šnites, ne tā smalkuma.
Laikam jau katram cilvēkam sava loma. Visas pārējās lietas jau daudz svarīgākas.
Bet šitie mazie brīži ir iedvesmojoši. Un man tādu pietrūkst. Tā pat nav tā vecā zemtekstu bārstīšana.
Bet acīs saproti, ka jā - ir viena frekvence.

Kaut gan - ar pilnīgi mierīgu sirdi to varu attiecināt tikai uz komunicēšanas sadaļu. Pārējās dzīves sfēras nemainīgas ;)
Un te atkal - komunicēšanas prieks bijis mans avots.

Ne jau tā mērīšanās ar faktu zināšanu un teoriju apstiprināšanu praksē, bet tā prasme rīkoties un domāt esošajās situācijās. Mirkļu pārvēršana par svētkiem. Tā man liekas augstākā cilvēku inteliģences pakāpe. Prasme likt otram domāt, analizēt, iekurt uguntiņu. Ieraudzīt to spīdumu acīs un to prieku par kopābūšanu.

Bet jā.
Sasmīdināja: Pēdu manu, lielu pēdu :D :D