Tipiski, ka pēc skriešanas neko vairs negribas paveikt. Tikai nomazgāties, paēst, palasīt un iet gulēt.

Noskrēju to pusmaratonu un laboju savu personīgo rekordu par 5 minūtēm. Tas ir daudz!
Treniņā es diez vai to izdarītu, jo sacensību atmosfēra ar skatītājiem un citiem dalībniekiem baigi palīdz. Ne brīdi nav šaubas vai es to varēšu, vai varbūt jāsāk skriet lēnāk, vai vai vai ir grūti. Viegli nebija, bet nenormāli grūti ar nē. Un bija tā vērts. Absolūti!

Tas, ka mājupceļā no darba mani ieskauj silta, dzeltena gaisma, nozīmē divas lietas - pirmkārt es pārāk ilgi esmu nosēdējis darbā, otrkāt rudens ir faking tuvu. Vakara 8 km pēc deviņiem jau bija pa krēslu un vēlāk arī tumsu. Nu ko, jāgaida nākamā vasara vai arī jāmeklē vieta kur vasaras ir garākas.

Šodien vairs nesāp ceļi un tas ir vienkārši lieliski.

Nepastāstīju par saviem 8 km svētdien. Es taču noskrēju. Un nevis 8, bet 8.5 un sajūta bija, ka var vēl. Tas droši vien dēļ lēnāka tempa, jo iepriekšējie piektdienas 6 km bija grūtāki. Rīt plānā atkal 6 km. Tad nu!