Piliens juuraa.

Es šodien gribu.

TEVI!
---
Tik žēl, ka Tu nezini, ka tas Tu esi Tu.
---
Tu, Tu, Tu...

Ūh, šīt. Heh, dzīve nedaudz iet uz leju, bet turpinam domāt pozitīvi un viss būs skaisti.
Es rīt piecelšos, aizbraukšu uz bibliotēku, paņemšu visas tās mākslas vēstures grāmatas superīgās.
Tad es izbraukāšu kārtējo reizi visus mēbeļu veikalus. Atradīšu vienkārši fantastiski piemērotu krēslu savam diplomdarbam, kļūšu ārprātīgi priecīga par to un smaidīga pasēdēšu pāris stundiņas darbā.
Pēc tam, ar savu mazo, melno draugu laimīgi nokļūšu mājās un iedvesmojošas mūzikas pavadībā atkārtošu interesanto mākslas vēsturi, lai būtu spējīga piektdien labi uzrakstīt eksāmenu. Un es esmu spējīga.
Es VISU paveikšu. VISU, ko rīt no rīta ierakstīšu savā plānotājā, iepriekš to izprātojusi savā galvā.
VISU! Un jā... Tikai VISU.

Šodien ceļoju mājās vienā no saviem superīgajiem autiņiem, kura maršruta numurs beidzas ar "5".
Tur bija tik vienreizēja grupiņa ar pavecākām dāmām, ka aiz sajūsmas vai gribējās smieties, smaidīt un no sirds izpriecāties.
Viņas brauca uz Jāņa Akurātera muzeju - laikam tur kāds šādu fantastisku dāmu pasākums.
Mani varensajūsmināja tas, kā viņas priecājās par visiem pasākumiem dažādu svētku sakarā, par jaunu izstāžu atklāšanām. Interesanti bija tas, kā viņas apsprieda jauno E-talonu sistēmu.
Nevienā viņu vārdā par nevienu tēmu nevīdēja neviens nosodījuma vārds.
Vienkārša un pieredzējuša pozitīvisma pārpildīts autobuss. Tam visam pārlīmēts pāri mans smaids.
Ceru, ka šīm dāmām pasākums bij' izdevies.

Nu vai zini, mīļais?! Tu esi vienkārši lielisks.
Neatkārtojams. Man ir tāds prieks, ka Tu man rīt
piezvanīsi un mēs aizdosimies izpētīt ceļu uz
Mārupes pusi. Mm... Un Moby šodien muzikāli makes
my day. Yey, yey, yey... :)
Burvīgu Tev! Mani.

Eh, mazais Kriksi. Tu esi tāds pats svolačiņš kā visi. Tas ir
tik superīgi. Savā ziņā. Jākratās vaļā no Tavas svolačīgās
personas. Paldies par burvīgo kopā pavadīto laiku, bet es,
šķiet, neesmu Tev. Un Tu neesi man. Es būšu citiem. + sev.

Murr, mjau, šalalā... Tu esi.
Tu pat esi tāds. Un tā man sāk
gribēties Tevi vēl vairāk.
He! Mm.... Gribas tikai noķiķināties,
ieritināties zem Tavas segas, ar Tevi.
Smaidīt. Bezgalīgi. Gandrīz.

Eh, mazais, ja Tu zinātu!? Vīkends bija tik fantastisks, kādu
no Tevis nebūtu gaidījusi. Un negaidīju. Dabūju. Gribu vēl.
Savandīji mani līdz matu galiņiem. No iekšas un no āras. Un
galvenais - nenormāli pozitīvi.
Turpini! Lūdzu, lūdzu!
---
Un es arī.

Man šodien pietrūkst Dresmenvīrieša.
Man šodien pietrūkst Arnolda.
Man šodien pietrūkst Andra.
Un tam iemesls varētu būt.
Šķiet, ka visi trīs ir Mežāži.
Viena no viņiem jau vairs nav vispār.
Diemžēl vai par laimi - nezinu.
Visticamāk jau, ka diemžēl.
Nav, pie kā aizbraukt uz citu laiku.
Pajautāt citādu padomu.
Petrūkst.
Faking pietrūkst.
Saņemties.
Nevienam tas nav jāzin.
Tikai viņiem pašiem.
Un tikai tad, ja es tā velēšos.
---
Jāaiziet uz bibliotēku.

Eh...
Varbūt tomēr kāds cerībiņš palicis dzīvē.
Māziņš, māziņš, bet tomēr cerībiņš.
Stulbais, nolādētais diplomdarbs visu dzīvi čakarē. Hahaha!
Eh... Skumji man te iet.
Cerams, ka izdosies rīt visu paveikt.
Izdosies, right?
Nedaudz žēl E, ka sanāk viņu tā čakarēt ar to, ka man galīgi nav laika...
Bet būs. Jābūt. Būs. Viss.
Vai ne?

Izskatās, ka man nav jūtu.
Pat pret tiem, pret kuriem tādas vienmēr ir bijušas.
Ir jocīgi iegūt to, ko vēlos, bet nejust par to gandarījumu.
Ceru, ka kaut kad, vēlams drīz, sākšu kaut ko just.
Vajag just.
Un mani vienmēr ir tracinājis tas, ka nemāku loģiski domāt.
Un Apsīte... Apsīte ir tāda bič.
Cerams, cenšoties domāt par viņu labas domas, es panākšu, ka viņa vairs nav tāda bič.
Pret mani.