Piliens juuraa. - July 4th, 2010

Man tik ļoti patīk laiku pa laikam piedzerties. Bet foršā kompānijā un ar labiem cilvēkiem. Tādiem, kuri mani par to nenosoda. Un ir tik forši skatīties pēkšņi atnākušu saullēktu pēc Jomas ielas svētkiem Jūrmalā un gvelzt romantiskas un reibušas muļķības savam mīļajam, jo vienkārši nav, ko pīpēt. Ir tik mīlīgi, kā Viņš iedod jaku Laumiņai, kura ar Kūmiņu sadomājusi laist vakara peldē pa puspliko. Šorīt bija tik nenormāli forši nedaudz aizgulēties, pamosties esot vēl lopā un taisīt brokastis mīļajam, jo Viņš taču ir pilnīgi skaidrs un zina, kas jādara, lai tiktu pie mērķa. Man šobrīd vēl aizvien tik ļoti reibst galva un gribās ieteikt cilvēkiem, kurus satieku, lai viņi uzmanās, jo varu viņus apvemt. Bet par spīti tam laikam rakstu bez pārākām drukas kļūdām, jo Tilde neko vēl nav pasvītrojusi ar savu jauko sarkano svītriņu. Es braukšu pakaļ Mammai uz nometni un peldēšos ezerā.
Ah!!! Es esmu tik ļoti, ļoti pohaina un vakar biju tik ļoti, ļoti lopā. Es to baudu, un man tas patīk, jo zinu, ka pienāks tas maģiskais mirklis, kad tādai baudai vairs nebūs nozīmes. Bet tagad ir tas mirklis, tas īstais, īstais mirklis, kad man viss ir pilnīgi vienalga, un es daru to, kas man patīk, un jā... Man ir baigā pohiņa.
---
Yo!