compos · mentis

vispār nezinu, ko darīt ar citu clvēku asarām. šķiet, ka visa pasaule ir vainīga pie kādas traģēdijas un arī es. tikai zinu, to, ka pie tā cilvēka skumīgajām acīm vienmēr viegli piesiet skatienu, bet vārdu, kurus pateikt nav. ir tik grūti pieiet klāt, bet vai o vajag.
man nemaz negribētos nevienu mierinājumu, negribētu krietnos padomus. vēlāk, tad-jā! vēlāk ir viegli runāt, viegli pieskārties un, lai gan acīs asaras tās jau ir tādas aiz prieka un aiz tās trūkuma sajūtas, bet nevis aiz niknuma pret pasauli.

bet kopumā jau krietni labāk un mani paštirdīšanas procesi ir nedaudz norimušies.

nav forša diena. pēdējā nedēļa nav bijusi īpāsi jauka un tikai manas pašas vainas dēļ. lose, bļin(atvainojos).visu laiku it kā kaut ko daru, bet tas jau nav nekas. ļembastīgas darbības, pilnīgi neproduktīvas. toties ir tik liela apņemšanās laboties un kaut ko no sirds uzsākt. no nākamās nedēļas būs whole new twenty4seven .

tikai vajag nolemt uz kuru pusi man mainīties. piemēram kļūt gudrākai vai skaistākai? varbūt labsirdīgākais vai bloodsucking bitch? varbūt iemācīties 100 veidus kā pagatavot kartupeļus un kļūt par mājsaimnieces paraugu? būt labākai meitai, māsai un draudzenei? varbūt vispār ideālajai pilsonei un saviem līdzbiedriem...būt īstam paraugam kā cīnīties ar ikdienas neražām, neveiksmītēm...varbūt kļūt par supervaroni(kas man piestāvētu visvairāk)hulks...spiderwoman...superwoman...catwoman????