 | |
|
urgh.
ņedaudz nomāc apziņa, ka netieku galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. es pat nevaru iemigt, kas ir mans pienākums. nokārtot eksāmenus es iemanos, bet ļoti slikti. tomēr. kāda atšķirība kā es to izdaru, galvenais, ka nokārtoju+piemēram, šodien es...zināju, mācēju biju pārliecināta, bet nu...re kā...atkal garām. bļin! |
|
| |
|
es te pārdomāju to, cik daudz es interesējos par lietām, par kurām kādreiz es mēdzu interesēties. tas ir savādi, ka vakar sēžot virtuvē tēvs man uzmeta uz galda ieskaites,, kuras jāsūta brālim,lai viņam vieglāk atgriezties vidusskolā, lūk ...es paņemu, tur kultūras vēsture un vēsture, jopcik...es kādreiz nedomājot to visu būtu aižpildījusi, bet tagad man tik ļoti jāpiepūlās lai atpazītu "svēto vakarēdienu"...un ko es? norausu putekļus no saviem vecajiem pierakstiem un grāmatām un iedevu tēvam, lai viņš viņam aizsūta tās grāmatas un...pierakstus. man pietrūkst brāļa. ļoti. ūūūūūūūūūūūūn...šodien iedomājos, ka man taču kādreiz bija vienkārši lieliska 60-to gadu mūzikas kolekcija. es runāju par visu motown klasiku. pazuda un uz neatgriešanos, vairs nedrillējās ne viens no tiem laikiem. |
|
| |
|
kad ir, tā kā tam ir jābūt...
šodien abi iekāpām vilcienā un es ieraudzīju savu pirmo mīlestību. tik pat skaistu un tik pat smaidīgu un...jā, ķīmija, bet tad es paskatījos pa labi un ieraudzīju vēl skaistāku, smaidīgāku un...manējo! |
|