compos · mentis

ir baigi stulbi, kad tēvs ir priekšnieks, jo tad, kad viņš nespēj sevi realizēt darbā, jo viņam ir atvaļinājums, tad viņš sāk savus bērnus uztvert kā padotos un tad, kad bērns neatbild uz zvaniem viņš tāāāāāāāāāāāāāāāāā'dusmojas.

tad, kad man būs bērni man būs vienalga, ja viņi neatbildēs uz maniem zvaniem, ja es zināšu, kur viņi ir un, ja ar viņiem viss kārtībā, tad es nojautīšu, ka viņiem ir vai nu pārāk jautri, viņiem ir dzimumakts vai vienkārši negrib ar mani runāt sešreiz dienā.

tie tēvi, tēvi!!!!

man riebjās mana vecuma specifika, proti, nepārtraukti risināt kaut kādas eksistenciālisma problēmas un tad, kad man tas riebjās es vienkārši spriedelēju par pamatvērtībām un pamatvajadzībām, kas reizēm ir daudz interesantāk un...smieklīgāk.

šķiet, ka sāk zust visa cibas pamatjēga manā pratā. ja kādreiz te viss bija balstīts uz nanonimitāti, tad tā vairs nav. vismaz man na, jo ir pārākā interese par to, kas patiesībā, dzīvē ir tie cilvēki, kas te raksta. tas ir stulbi....stulbi...stulbi. un, ja mani atpazīst, tad es esmu ieinteresēta atpazīt arī viņus.

lai gan no sākta gala ir bijuši civēki ar kuriem dienu no dienas kontaktējos un ir interesanti uzzināt to, ko domā viņi vai viņas tad, kad neesatiekamies.

ūūūūūū...