compos · mentis

kāds iemidzis dīvāna šteinu ģimenes rezidencē. šteinu vecākā atvase sēž netā. drīz jādodas uz vilciena satciju. iiiik šodiena bija forša...ja neskaita to, ka ik reizi, kad ieejot draudzīgajā portālā ir kāda vēstule, kas šo dienu padara mazāk burvīgu.

'tev ir brīnišķīgs augums, tāds, ka nešķiet, ka tu sabrksi, bet visā visumātajā ir kaut kas tik trausls'

gaiss paliek biezs un ieielpot kaut ko kļūst pavisam grūti. āsaras sariešās acīs, jo nevar saprast, kāpēc ir tāds galējības, kāpēc tik ļoti gribu aizbēgt, bet kāpēc tik ļoti gribu palikt.

es gribu raudāt, kad dzirdu damian rice 'blowers daughter'... tāpēc, ka bija laiks, kad es raudāj, jo biu tik laimīga skatoties uz kādu...jāziņ, kāpēc es tik ļoti visiem nodaru pāri? kāpēc man tas tā padodās. tas nudien nav tas, kas man vajadzīgs.

cilvēks stāv pūļa vidū un ap viņu loģiski stāv vēl kāds bariņš cilvēku, kurus viņš pazīst un zina. tad, kad cilvēks krīt, viņu noķer tikai retais no apkārtējiem. šķiet, ka es zinu tos, kui mani ķers. un tas nekas, ja viņu nav daudz, jo tie ir ļoti stipri.

ja kristu kāds no viņiem es arī ķertu. tāpēc...liels, liels paldies! ;)