compos · mentis

šodien starp spraigo diskusiju par politku un politiķiem latvijā un par sociālo sistēmu dānijā ar savu(huh?) buvīgo kursabiedreni kristīni pārrunāju to laiku, kurš cilvēkiem nekad nepaiet garām nepamanīts un tas ir laiks ap dzimšanas dienu. skumīgi izsecinājām, ka 'pavsiam priecīgo faktu, ka esi ieraudzījis dienas gaismu, parasti pavada diez gan grūts laiks, lai kas arī notiktu, tas ne tuvu nav pozitīvs. man tas noteikti nav pats priecīgākais laiks gadā. tā jau nav, ka īpaši sūdzētos, bet tomēr vai es nevarētu palūgt liktenim visu jezgu vienlīdzīgi un godīgi izretināt pa visu gadu, bet ne..tā uzreiz un negaidīti.

pēdējo divu, trīs gadu laikā tas notiek pārāk bieži un mani nemaz nevaldzina doma par jautro ballīti ar draugiem, drīzāk otrādi, gribu ieslēgties un nerādīties ārā. atkal un atkal skumstu pēc tā bezrūpīgā laika, kad man bija padsmitgadnieces krīze, sevis tvarstīšanu, ka man nav puiša, ka man nav stilīgu drēbju un, ka neesmu pati populārākā savā klase, kur nu vēl skolā.

it kā jau tās fakinās vērtības mainās un mani vairs neutrauc atsevišķi nieki, taču, man nepatīk secināt, ka nekad jau tāds laiks nepienāks, jo tad sasodīti vecās. bāc, ir viegla galva un visas zinības uzsūc tik viegli un ar tādu neviltotu sajūsmu. viss jaunais ir tik foršs un neatkārtojums.

vakar runāju ar induli un patiesībā izsecināju, ka apbrīnoju tā vīrišķa dzīvesprieku unto sajūsmu, kad viņš ierauga kādu, kurš sen nav satikts, kad viņš izdzird dziesmu, kas viņam patīk, kad viņš atvainojās un es viņam piedodu. tā laikam ir reliģija un Dievs.
Katrā ziņā tur nekad nespētu rast prieku. pārliekā piesardzība un vilšanās sevī.

es pārāk daudz nožēloju savu nevīžīgo attiekmi prte draugiem, prte saviem mīļajiem, pret sevi, pret citiem, kuri man vēlās kaut ko iemācīt. pārāk alkstu pēc jaunām izjūtām, pārāk daudz.