compos · mentis

vispār nezinu, ko darīt ar citu clvēku asarām. šķiet, ka visa pasaule ir vainīga pie kādas traģēdijas un arī es. tikai zinu, to, ka pie tā cilvēka skumīgajām acīm vienmēr viegli piesiet skatienu, bet vārdu, kurus pateikt nav. ir tik grūti pieiet klāt, bet vai o vajag.
man nemaz negribētos nevienu mierinājumu, negribētu krietnos padomus. vēlāk, tad-jā! vēlāk ir viegli runāt, viegli pieskārties un, lai gan acīs asaras tās jau ir tādas aiz prieka un aiz tās trūkuma sajūtas, bet nevis aiz niknuma pret pasauli.

bet kopumā jau krietni labāk un mani paštirdīšanas procesi ir nedaudz norimušies.