compos · mentis

atis un laura aiz sienas mācās augstāko matemātiku. es sēžu šaipus sienas un nedaru neko prātīgu, chatoju ar iness un mēģinu saņemties, lai uzzskicētu vismaz daļu no nākamā darba dāņu valodā.lai gan tas jānodod nākamajā trešdienā, bet zinot sevi varu droši apgalvot, ka līdz nedēļas beigām nespēšu atbrīvot kaut mirklīti, lai par to padomātu.

dažādas domas, kuras nebūt nav saistītas ar personisko dzīvi, ne ar mācībām ne ar darbu. vienkārši nav siastītas. piemēram, šodien braucot tramvajā klausījos mūziku un domāju, ka žēl, ka acumirkļus, kurus redzi, bildes tieši tajā mirklī nevar paturēt un pēc tam it kā izprintēt, jo bija skaists saulriets ar skaistu mūziku.savienojums nevainojams.

bez tam ir tādi brīži, kad nepievēršu uzmanību cilvēkiem, kuri piekopj kaut kādu pārspīlēto ķermeņa kultu. piemēram, atis šodien atnāk, sēžot virtuvē un (man) smēķējot sāk stāstīt par saviem piedzīvojumiem trenniņos ...kaut kādu attīrīšanos un par viņa jauno gucci somiņu...domāju, ka man ir diez gan piedrāzt, ka viņam ir gucci somiņa un skaists torss...jo atis ir atis...un ir taču vienalga, ka viņš ir skaists, jo viņš liek justies labi, pat tad, ja tas ir melots( es ceru, ka nav).

neviltota interese, kas notiek ar cilvēkiem man apkārt, tikai kauns pajautāt, jo šķiet, ka pārāk uzbāžos vai esmu ziņkārīga, ka man nav gana pašai ar savu dzīvi, lai gan...ir.

krietns laiciņš jau pagājis kopš esmu runājusi ar brāli. man ļoti pietrūkst viņa, patiesībā vairāk nekā domāju un man pietrūkst...to bezjēdzīgi īso sarunu un man pietrūkst pēdējās dienas pirms lielās aizbraukšanas. es ceru, ka tas sīkais nelietis atbrauks mājās un būs labais, jo es zinu, ka būšu labākā lielā māsa, katrā ziņā labāka kā līdz šim.