compos · mentis

esmu mājās. par brīnumu man sāp galva un tas ir dīvaini, jo galvaman nav sāpējusi krietnu laiciņu. savādi. šodien jau ir atnācis pirmais uzdevums-jāuztaisa skices.vēl pie tam veselas trīs. es domāju, ka jāsmeļās tā fuckingotā iedvesma.

 (uh tī, labi, ka es nezinu, kas ir speed un vitamīns un visādi tādi draņķi.) es iztikšu ar vienkāršu nogurumu un sirdssāpēm(nevainojams kokteilis)

vakar biju pieiiw un angie_h ciemos. brīvības un artilērijas stūrī. bija jauki, bet protams bija jauki. (paldies iiw par dienasgrāmatu) un paldies angie, ka viņa ir, jo bez viņas tādi garadarbi netaptu.

es patiesi skumu pēc mājām, bet, kad esmu šeit, te ir pagalam tukšs un nevienam nevajadzīgs klusums ir nomācošs. cik tēvs vienmērbija neviltoti priecīgs, kad kāda no viņa atvasēm iradās apciemot viņus un mamma vienkārši ...kā parasti un tradicionāli čīkstēja, tik viss tas ir zudis un tā mana ierašanās nav nekas īpašs, lai gan var redzēt, ka nedabīgi daudz prieka viņos. m

un es vienkārši jūtos slikti, jo mans apģerbs ož pēc cigarešu dūmiem un es sāku lēnām izdilt. manas sekmes nav tās labākās un es sāku lēnām uzvesties kā tāda reibeklīga maza bulīmiķe(lai gan neesmu).

vakar runāju ar šo. atkal bija jauki ar šo parunāt. ir jauki, kad kāds klausās kā es vaimanāju par to, cik man iet slikti(lai gan...ļaujiet padomāt), lai gan pats nesaprot neko, ko es viņam saku. man patiesi pietrūkst sarunas ar viņu un viss tas laiks, ko mēdzām pavadīt kopā, kad biju vēl valmierā. tagad rīga un tas šķiet daudz tālāk nekā patiesībā ir. cik žēl, ne?

šovakar nedzeršu un neēdīšu, jo esmu jau gana daudz apēdusi(arī eklērus).