cilvēki vai process?

Bakalaura studenti ikdienā ēd makaronus ar sieru.
Maģistrantūras studenti ēd makaronus ar labu/kazas/philadelphia sieru un kādu mērci.
Doktoranti ēd spagetti bolognese.

Lasot šodienas ziņu virsrakstus delfos, secinu, ka, iestājoties aukstākam laikam, Latvija meklē jebkādu veidu kā sasildīties :D

Miera Pils apsargs man stāstīja, ka plāno apciemot Austrumeiropas valstis, jo viņš nevar iedomāties, ko nozīmētu dzīvot bez viņa tiesībām ietekmēt valstī notiekošo. Es neko vairāk kā: "nevarēja gribēt to,ko nezināja" nevarēju pateikt.

Šodien atskārtu, ka Latvijā mēs joprojām negribam, jo nezinam, ko tas nozīmē, t.i., ka mums ir arī pienākumi aktīvi mēģināt ietekmēt.

Laikam tikai es spēju no riteņa nokrist tā, lai vienīgais, kas man kaitētu, būtu sastiepts dibena muskulis [manuprāt, gluteus medius].

Intelektuāļus tirgus nepieprasa, gosplans neieplāno.

Šodien pienāca mana pirmā. Un es beidzot saprotu, kāpēc tāda cena - papildus aprakstītajām ekstrām un tradicionālajām plašo kalendāru lapām, tur ir vēl kas, kas liecina par līmeni. Katrā dienā atzīmētas svētku dienas, norādot valsts saīsinājumu. Tur ir arī Latvija.

Mani šausmina doma, ka mani bērni ļoti gribēs svinēt Hallloween. Jo es šajā jautājumā viņus nekad nesapratīšu...

Prātoju par LU vēlēšanu skurbuli. No vienas puses, gribās aktīvi iesaistīties un visu zināt un tā. No otras - ļoti abi zinu ar ko tas beigsies un tādējādi vispār negribas par to pat domāt. No trešās puses visa tā ņemšanās un kkādu cīņu simulēšana liekas ļoti bērnišķīga - īpaši saukļi ar zemtekstu "pirmo reizi vēsturē", kad visos iepriekšējos gados tas solīts, bet nekad nav izdarīts.

Ja aiz sienas nebūtu sestdienas urbēji, vispār par to nedomātu :D

joprojām entuziasms par LU video :) [izņemot Senāta sēdi, kuru nekad mūžā neskatītos]

Tu par mani zini visu, bet es par Tevi daudz ko.

Laikam tā tam jābūt -

es nebeidzu pārsteigt, bet Tevi minēt var visu mūžu.

Un šovakar mans dzīves plāns B kļuva par A.

Sūkstīšanās pretstats ir nevis pozitīvisms un pašiedvesma, bet lietišķums, un mana pārliecība ir, ka mēs tiksim ātrāk galā ar krīzi, nevis domājot, ka "esam vareni", bet domājot par lietu.

http://www.diena.lv/lat/izklaide/kd/pret-pozitivismu

Pirms kāda laika secināju, ka mani draugi ir mani draugi, jo viņi ir patiesi. [Fundamentāla atšķirība, kas atšķir viņus no citiem dīvainīšiem :)]. Kad dalījos savās domās ar vienu no viņiem, viņa man jautāja, kāpēc tas ir svarīgi - būt patiesam? Un te nu bija viens no dažiem brīžiem manā dzīvē, kad man nebija ko teikt.

Jau Bībelē Jānis rakstījis, ka patiesība atbrīvo. Oskars V. precīzi norāda, ka tā reti ir vienkārša. Epiktets uzskatīja, ka brīvība ir izglītoto pazīme, kuru Rūzvelts papildina ar nepieciešamību brīvību sasniegt. Un tie, kas mīl brīvību, mīl citus.

Bet brīvības pamatā ir haoss. Tāpēc būt patiesam nozīmē būt saskaņā ar pasaules (ne)kārtību.

Kas to būtu domājis - TB/LNNK beidzot definējuši manu etnisko identitāti - "nelatvietis" :)))

šodien pie luksofora 5 gadīga meitenīte dziedāja klusām "tiļi tiļi, traļi vaļi, eto mi ne prohodili, eto nam ne zadavaļi" un nevilšus klusām paturpināju "taram pam pam, taram pam pam". Kā filmā :)

ja visas manas drēbes sakrauj kaudzē, tās sasniedz vidukli.

visvairāk man ir melni un sarkani tērpi, pēc tam seko baltie, zaļie un brūnie.

izrādās, man ir daudz vasaras drēbju, kuras nav piemērotas citām sezonām! [agrāk tā domāju tikai par ziemas apģērbiem].

un tomēr cik dīvaini -mēs lasām par mīlestību kā spārnos nesošu sajūtu, kā otras puses atrašanu, liktenīgā atklāsmi un vēl nez ko - un nekādi nevaram saprast, vai tiešām tā ir patiesība, nevis pārspīlējums, ko nabaga rakstītāji radījuši laikmeta gara ietekmēti.

un tomēr vienā dienā tu saproti, ka nē. Pats pārsteidzošākais, ka sajūta par īsto cilvēku ir absolūti neapgāžama no mirkļa, kad to konstatē. Nav vajadzīgi ne 5 gadi, ne nedēļa. Tu to zini ar pirmo brīdi.

Vienīgi nevaru beigt prātot - kāpēc? =)

vai radio skonto klausīšanās ir pusmūža latvieša droša pazīme?

pēteris likās vīlies. Lai gan es īsti nesaprotu, kādēļ kāds no manis sagaida kārtējo brīnumu. - es nestaigāju pa ūdens virsmu un nesaņemu stipendiju.

un lai arī cik ļoti negribētos darīt ko sabiedrības labā, dienas beigās vērtīgāk ir ko darīt savu bērnu labā, jo vismaz viņi to kādreiz varētu arī novērtēt.

druagos milzonīgs banneris - kurš būs varonis 2007? vispār mani biedē - tā kā uzliek pienākumu, tā kā uzdzen riebumu, ka šādas lietas vērtē. Tāpat cēlākajam pieminekli neuzcels - neesam Ķīnā.