Pa ceļam aizejot, saprātam sarūkot

Tik bieži pieķeru savas domas klejojam uz turieni, kur man nepienākas būt. Tā jeu būtu vienalga, lai tās domas klejo, bet bonusā nāk klāt vēlme, vot zinies, iesist pāris sienām vai nedo' Dievs, ja klāt ir kāds no cilvēkiem, kas spēj mani nokaitināt vien ar savu eksistenci.
Šķiet tas ir iemesls kamdēļ nihilistiski pārvēršos par pašiznīcinošu, cinisku un vispārīgi rupju bohēmisti.
Bet prātu ar alkoholu var izslēgt, taču problēma šajā plānā ir tā, ka izslēdzoties loģiskajai domāšanai es izdaru tik daudz cūcību, lai nākamajā rītā pamostoties un uzpīpējot cigareti nonāktu pie secinājuma, ka atkal jādzer.

Tad nu lūk mans apburtais aplis.