chori_chori's Journal

2:41pm: spriežot pēc tā, kā jūtas manas plaušas, jāmet viss pie malas un veicīgi jāmin uz mežu dzīvoties.vismaz uz laiku. otrs variants - doties uz "our house" Himalaju apvidū.

5:55pm: šodienas atziņa:
"ah, ta tev ir draugs"

un eks peks jautājums:
"nu tādā ziņā es domāju, cik jums tur nopietni - vai esi dabūjama?"

daah

11:41am: jopcik, šitas klepus ir viens vella varoņdarbs - jau apaļa nedēļa riņķī un ne mazāko izmaiņu pozitīvā virzienā!:(

9:57am: un nesaprotu es, kas vēl bez manis un brāļa te dzīvo. jūtu tik, ka māja pilna..brīžiem smaida, brīžiem ālējas un mētā manas mantas, kur pagadās..nu, kas tu esi?m?

9:51pm: nekad nevar zināt, kā diena beigsies

8:55pm: kaut kāds tāds neizsīkstošs iekšējais monologs

7:52pm: diena bez mobilā telefona ir vairāk nekā patīkama.
liels miers

1:14pm: iesakiet, ko var pagatavot sakarīgu tādu, ja vienīgie pieejamie produkti ir:
-rīsi
-griķi
-auzu pārslas
-milti
-dažas olas
-kaut kāda piena desa
-marinēti gurķīši
-kartupeļi
-krējums
-garšvielas

4:23pm: un ta nu es iedomājos
kā mēs mazliet saguruši atpakaļ brauksim un 11. autobusa beidzamajā sēdeklī pa kluso zāļu tējiņu no termosiņa. varbūt ar konduktori/u pacienāsim.
nuja

9:52am: mī un žē! tas skats aiz loga ir pavisam šokējošs!

9:14pm: šopēcpusdien čāpoju mājas..sejā sitās aukstas lietuslāses un ass vējš - nepārprotama vēla rudens sajūta. nu, tā, kad teju teju būs ziema klāt. un tagad vēl milzīgs salūts lielās hokeja halles vai Hanzas vidusskolas rajonā (no mana gala lāga nevar saprast)..nu, es tak saku, ka Ziemassvētki!

7:01pm: jau 4. dienu nav bijis jādejo-neviens koncerts, neviens ielu gājiens. kājas pašas uzprasās.

12:59pm: Katmandu un Deli smoga atstātās pēdas liek nopietni apsvērt skrubīša iegādi

3:54pm: ceru, ka kādu dienu ieraudzīšu our house

6:26pm: esmu atpakaļ!

11:02pm: vienna
naac atpakalj, ko maazhojies?! </span>

1:24pm: vislabākā paruna
visu, ko vari izdarīt šodien, labāk atliec uz rītu

3:42pm: aktīvās brīvdienas
kā jau vienmēr.
sākās viss ar pilnīgi nevainīgu domu aizbraukt paslēpot uz Pļaviņu mežu.
vispirms 3 km aplītis, kur secināju, ka spēka pēc nesaudzīgajiem dejošanas mēģinājumiem īpaši daudz nav.
2 km aplītis vienatnē, jo trīnīti vairs negribējās skriet pakaļ tētim.
nesagaidījusi mammu un tēti, sadomāju paslēpoties mazliet sāņis. mežs piesnidzis kā pasakā, ik pa laikam kāda sniega kupena, egļu zarus nogurdinājusi, uzbirst uz galvas. klusums pilnīgs. priecājos un lēnām slīdu no pakalniņa lejup.
kādu laiciņu paslēpojusi, secinu,ka šī trase nepieved pagaidām ne pie vienas no man zināmajām, bet nodomāju,ka gan jau. manas aplamās cerības neattaisnojās vēl vismaz stundu un tad vēl vismaz pusstundu. sākās viegla panika, jo sapratu, ka vecāki uztrauksies,nezinot, kur es paliku.
pēc vairāku stundu neatlaidīgas apņemšanās tomēr sasniegt mērķi un vismaz līdz tumsai tikt līdz startam vainagojās ar beidzot kāda cilvēka sastapšanu-ārsts onkologs no Pļaviņām. mani jau sen meklējot vecāki.
es saku: jā, tā laikam vajadzētu būt. cik tālu līdz finišam?
-nu, man te pusstunda kāda. tad slēpojam kopā. pag, piezvani tētim.
-man nav telefona.
-še mans. kāds viņam numurs?
es: nezinu. mammai zinu,bet viņai nav līdzi telefons. zvanu mammai, ja nu ir kāda pāradresācija. pēc brīža atceros arī tēta telefonu, bet..telefons "nomirst".
es: man vēl vakarā koncerts.sasodīts!
slēpojam,slēpojam. līdz ar glābēja parādīšanos mani līdz tam kaut necik sakoncentrētie spēki pazūd pavisam. lēnām tipinu,bet dimbā ir.
no muguras atrūcina viens uz braucama aparāta,kam nosaukumu,protams, vairs neatceros.
saka,ka aizvedīs mani.bet tad apsvēris visus par un pret, izdomā,ka ar mums nekas traks nenotiks,ja slēposim vēl līdz ceļam, kur man atbrauks pretī tētis. ieber man saujā 5 končas-enerģijai.
-paldies!

ceļš. viena mašīna, otra. ne miņas no tēta. man vairs nav spēka slēpot, bet lēnām šļūcu uz priekšu. ārsts neatlaidīgi piedāvāja smani panest. atsaku.

beidzot!

visi varianti,ko man pastāstīja,ko vien kāds iedomājies, meklējot mani:
-palicis slikti,nokritusi kaut kur sniegā..ka tik nenosalst!
-varbūt aizbraukusi ar citu mašīnu(šim gan mani vecāki par laimi nenoticēja)
-varbūt iegājusi kādās mājās dzert tēju (tam arī nenoticēja)
-uzbrucis kāds maniaks
-kādā mašīnā kāds ievilcis un aizvedis
-pamodies lācis vai kāds cits meža dzīvnieks uzbrucis

koncertu nokavēju:(
bet vismaz viss labi.

3:36pm: īrēt, ne pirkt:)
meklēju dzīvokli, 2-istabu

12:32pm: pazudusi draudzene

4:03pm: manī pavisam noteikti ir krīze

11:39pm: mana mazā māsa, ziniet, viņa taču ir tāds mazais ģēnijs!

9:45pm: pēc nepieciešamas pusdienu maltītes nāk saindēšanās..
jeb vai varbūt tas ir kas cits, kas patlaban aktīvi plosās gaisā, un es neko par to nezinu..?

2:16pm: ak, jā, un vēl viens paradokss, kas izriet no šiem pašiem mācību priekšmetiem:
tiek mācīta gan reklāmas psiholoģija, gan reklāmas menedžments, bet reklāmas menedžmentā tiek apgalvots,ka reklāmai nav pilnīgi nekāda sakara ar psiholoģiju.
rodas jautājums, tad kāpēc tas pirmais priekšmets - reklāmas psiholoģija?
un vai pierādījumi nav pietiekoši pārliecinoši, lai skolas vadība tam noticētu?

1:51pm: lūk, kas notiek manā skolā
Reklāmas psiholoģija: pasniedzējs iepazīstina ar psiholoģijas jēdzienu, apziņas līmeņiem, psihi
Reklāmas menedžments: pasniedzējs noliedz smadzeņu esamību, pat ir atradis tam pamatojumu