atdzimšana

Šodien ir labalabalaba diena! :) Bet kušššš... to nevienam nevajag teikt! :D

Kaut kas ir ar manu intraverto, nenoteikto personu, ka vajag klusēt. Tā es spēju saglabāt mērķtiecību, noteiktību un apņēmību. Kaut gan reizēm, kad esmu izpļāpājusies vai netīšām sataisījusi vētru ūdens glāzē ar saviem lēmumiem (kurus pēc izpļāpāšanās ir tik ļoti sasodīti vieglāk mainīt!) notiek labas lietas, kas man vēlāk palīdz šo lietu dabūt. Piemēram, kursi, kuros sāku iet. Nebūtu bijis tas jandāliņš, ka es eju prom no darba, bet priekšnieki mani mēģina atrunāt, tad es tagad to nevarētu atļauties. Bet varbūt tas bij tāpēc, ka es nolēmu riskēt? Jā, tas noteikti jāņem vērā. Ja ir vēlēšanās riskēt kāda mērķa labad, tad tas mērķis kļūst vieglāk sasniedzams (pats panākas pretim).

Par veģetārām lietām domājot, es atkal secināju, ka man būtu ļoti grūti būt true vegan. Es gribu kažokādas pižiku un man patīk mana dūnu jaka (tas nekas, ka dikti neglīta, bet kvalitāte, kvalitāte...). Pēdējā laikā vējains kļuvis, braukšana ar riteni prasa labākas kvalitātes drēbes kā kājāmstaigāšana. Un vispār man patīk lietas, kuras ir kvalitatīvas un ilglaicīgas. Un šajā ziņā dzīvnieki ir lieliski izpalīgi.

Vēl arī es tā domāju... cik daudzi cilvēku piekristu tam, lai viņiem nodrošina komfortablu dzīvi, ar nosacījumu, ka kādā brīdī viņus nokaus un apēdīs? Lai nu arī ko, bet labturības principi gan ir svarīgi! Arī dzīvniekiem. Arī cilvēkiem. Bet tas ir daudzšķautnaini viltīgs temats. Ja mēs to sāktu attiecināt gan uz cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Dzīvnieku labturība - šim manuprāt būtu jābūt pašsaprotamam. Bet cilvēku labturība? Tā, ka jāvergo lai būtu pajumte un ēdiens. Tas, ka eksistē nav pietiekami attaisnojošs iemesls. Ķīniešu bērniņi un omītes, bet ne tikai, bet uzskatāmākais piemērs, jo tik labi salīdzināmi ar dzīvnieku labturību.