Domās aizķērušies vārdi

Šampis tulīt cauri. Vai arī dzirkstošais, lai kas tas būtu. Par to, ka šodien dievi man lieguši palīdzību no malas. Nezinu, laikam pašai jātiek galā... bet kā?? Šobrīd zinu trīs emocionālos stāvokļus: viss puslīdz ok, kontrole kārtībā; tulīt uzsprāgšu aiz dusmām; tulīt apraudāšos. Es esmu nogurusi, nogurusi no naida un dusmām. Es gribu tikt no tā vaļā, bet laikam jau dieviem ir citi plāni. Un es negribu pakļauties. Ne dievu, ne cilvēku varai. Es vienkārši gribu būt brīva... un zinu, ka pat to es nespēju, kamēr es sevi nesakārtošu, savādāk brīvība nesīs asiņu garšu.

Ak, ko nu tur par emociju garšu, es atradu filmu garšu, atkal no jauna baudāmu. Man vajag barību smadzenēm, bet ja filma nespēj to sniegt, tad laiks ir izniekots. Ja jau es aizmirstos, tad vismaz gribu saņemt pretī ko vērtīgu, domas un emocijas raisošu, ņemsim vērā, cik ļoti savu vēlmi aizmirsties, es nicinu.

Man reizēm ir bail pazaudēt sevi, lai arī es nemaz nezinu, kas es esmu.