| 10:56 pm |
vot, esmu nolēmusi kļūt par kāda liktenīgo meiteni.domāju, ka tas ir manos spēkos. tāda varu būt. Es tikai nezinu,kā lai piesaista uzmanību kādam, kas gudrāks par mani. Pārsvarā tās liktenīgās meitenes loma izgāžas ar to, ka es kādam esmu par gudru, ka viņam, redziet, nepatīk, ka es visu zinu. Vai vēl labāk, kāds izdomās paziņot, ka ''viņa ir gudrāka pat tevi'. un viss cauri. es jau saprotu. pašai jau arī gribas tā. Tikai no tādiem vecākiem, hm, pat jāsaka vīriešiem man bail. un tad tādi, kas ir mazlietiņ vecāki, izrādās, ir arī mazlietiņ negudrāki. Eh, un es takš nemaz neesmu tik gudra. Kaut vai tāpēc, ka nevaru atrast puisi, kas domātu, ka esmu muļķīte. Būtu pietiekami saprātīga, izdomātu.
Bet nu jā, par liktenīgo man jākļūst, jo citādāk es nevarēšu izskaidrot savu naivumu attiecībās tik svarīgajā lomā, ko tāpat nemaz nevaru uzrakstīt. ja nu kāds mani ņem un atklāj? (tikko izdzēsu savu parasto neizpratnes teicienu)
njā, un es pat nevaru sevi par liktenīgo sievieti nosaukt, saucu par meiteni. bet tik sīka jau ar it kā neesmu.
nekas. tāpat esmu apņēmības pilna. tik neesmu izdomājusi kādu konkrētu. No tā jau arī nav nekādas jēgas. jo profesionāli parādīt, ka mani kāds interesē un reizē arī neinteresē, jo takš iekarotājs galu galā ir stiprais, gudrais vīrietis, īsti nemāku.
tātad sākšu vienkārši ar sevi. mēģināšu padarīt sevi labāku. ja jau iet runa par liktengo meiteni-tad vairāk jāieklausās, nedrīkst piekasīties, jāmācās gatavot ēst (nez, tagad krīze, varbūt eksperimentus tomēr atstāt uz vēlāku laiku, lai nav jāizšķiež produkti). kas vēl? nez, taisnāka mugura. smaids vairāk. tik vienkārši.
lab, nepiekasīšanās ir sarežģīta. |