urn:lj:klab.lv:atom1:tuksumstuksumstuksumstuksumsbieza.kri@gmail.comtuksums2017-10-09T14:21:47Z2017-10-09T14:21:47Zurn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:79622017-10-09T17:02:002017-10-09T17:02:002017-10-09T14:21:47Z2017-10-09T14:21:47Zbeidzot sapratu, ko viņam no manis vajag. itin neko. viņam vienkārši patīk mani mīlēt.<br />man liekas, ka tas ir slinkums. <br />vieglāk taču ir tikties reizi nedēļā nekā dzīvot kopā un gādāt par kādu un tāpat iegūt visu, ko vēlas.<br />it kā gribētos to visu nobremzēt. ja nav, tad nav.<br /><br />mūsu likteņi esot fatāli. mūsu satikšanās neizbēgamas. nu un ko man ar to visu darīt.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:77462017-09-20T13:46:002017-09-20T13:46:002017-09-20T11:15:22Z2017-09-20T11:15:22Ztāda nenormāli laimīga gāju taisīt kafiju, smaidu, smaidu..<br />un galīgi aizmirsu, kādēļ esmu tik priecīga.<br />bet atcerējos.<br />skaistu smaidu atstāji.<br /><br />zinu, zinu. pāries. tāpat. kā viss.<br /><br />čau, rudens!<br />čau, manas domas.<br /><br />es pat varētu iztikt bez balkona, ja man būtu liels logs pārdesmit m virs zemes. kaut vai normāls logs.<br /><br />vispār nav nekādas saprašanas, ko es vēlos. pa bišķim no visa. to visu salikt vienu viet.<br />tik ļoti pietrūkst saturīgas vakara klusēšanas.<br /><br />man jābūt vienai.<br />nemaz nenojautu, cik ļoti nepanesu tos cilvēkus, līdz nonācu situācijā, kad viņi jāuzņem kā ciemiņi. <br />man kaut kas ir jāizdomā. plāns. kā ar visu pašai tikt galā un tikt no visa vaļā.<br />tikt vaļā..<br />un tad atkal viena sakritusies sēdēsi stūrī dīvānā?<br /><br />man vispār ir paveicies, ka neesmu ne skaudīga, ne greizsirdīga.<br />tik dažreiz nesaprotu - visiem citiem, jā, bet es kaut kur aizmirsta.<br /><br />sacepos.<br />sapratu, ka neesmu zāles iedzērusi.<br />drīz pāries.<br />tik ļoti sacepos, ka galva sāp kā pārpūlēts muskulis.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:74502017-02-14T16:09:002017-02-14T16:09:002017-02-14T14:44:48Z2017-02-14T14:44:48Zir 16:09, drīz mājās, bet ārā vēl spīd saule? pa kuru laiku viss mainās? pēdējā laikā pārāk ātri, varētu arī mazliet piebremzēt.<br /><br />man ir problēma ar līmlapiņām gan darbā, gan mājās un nemaz nerunājot par telefonu. 4.7collu "lielais" ekrāns no vienas vietas ir aizbāsts ar lapiņām. vislabākā ir ceļojošā lapiņa, kura tiek pārvietota vai nu par vienu dienu vai veselu nedēļu kalendārā, skatoties pēc garastāvokļa. tad pēc kāda laika uzšķir šodienu un tur oranžā lapiņa ar darāmo lietu sarakstu, nepatikā paberzēju seju un atkal pārlieku, vispār liekas, ka es to nekad neizdarīšu un kad man prasīs kur ir, teikšu, ka bija tepat kaut kur, nezinu kur palika.<br /><br />man tīri labi patika tumsa, nebija ne vainas.<br />nav balkona, kam man to sauli.<br /><br />strādājot elektromagnētiskajos, magnētiskajos un zemas frekvences elektriskajos laukos. Ikdienā saķerot radiofrekvenču un mikroviļņu starojumu. Un vēl ierakstīt paaugstināta atbildīta, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvību vai veselību vai daudzu cilvēku dzīves kvalitāti, augsts psihoemocionālais stress darbā, tajā skaitā psihoemocionāla pārslodze. Nē nu es savu dzīvi nevaru ietekmēt, kur nu vēl daudzu citu cilvēku? Kurš vispār pie šiem darba apstākļiem var saglabāt veselo saprātu? Vispār tagad nebrīdos par to, ko ikdienā redzu un dzirdu. Viss kļuvis skaidrs.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:73412017-02-10T12:54:002017-02-10T12:54:002017-02-10T11:22:45Z2017-02-10T11:22:45Ziepriekš, iepriekšējos 4 gadus, varbūt nedaudz vairāk, pat neskumu, nu varbūt nedaudz iesmeldza, bet tik traki kā tagad nav bijis. protams atkal balkons, atcerējos otru balkonu, arī ~februāris, marts. kaut es tad būtu kas tagad esmu.<br /><br />it kā jau varētu saspiesties un pamainīt apkārtējo vidi.<br /><br />jā, es vēlos darba vietu ar balkonu.<br /><br />un tad atjēdzies un saproti, vai tiešām visa dzīve jāpakārto balkonam?, ir taču labi.<br /><br />lēnām mirstu.<br /><br /><br />un nekas nemainas.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:69512017-01-27T14:21:002017-01-27T14:21:002017-01-27T12:23:17Z2017-01-27T12:23:17Zlai turpmāk eksistētu, steidzīgi, varbūt ne tik, nepieciešams balkons.<br />bļāviens, piešvempies 45 minūtes agrāk (05:45), aizskrien uz otru pilsētas galu.. nu un neko, tipa pašsaprotami, nu tā.. nu bez.. nu nekā. nu labi.<br />tad, johaidī, visu dari pēc vislabākās sirdsapziņas, ieminies laipni un tāpat buldogs atbild, nu un kāda jēga da no jebkā un šitādās dienās mežs sauc. nu un ko lai es daru. šonakt atkal būšu vienu. pagalam apnicis. būtu balkons, būtu labi, ne mežs sauktu un vienai nebūtu nekādu problēmu.<br /><br />no rīta bija tik labi, kaut kā tā forši likās, ka viss būs, bet tu ta kā dari labu un nesaprotu, nu ta kā neredz?urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:67572017-01-12T08:32:002017-01-12T08:32:002017-01-12T06:36:22Z2017-01-12T06:36:22Zbalkon, balkon<br />mēdz teikt, ka nejaušības vai sakritības nav, tas viss jau sen ir izlemts.<br />vēl tagad nespēju aptvert, nu kā var tā sagadīties.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:64682016-12-27T13:51:002016-12-27T13:51:002016-12-27T11:54:14Z2016-12-27T11:54:14Zman neko daudz nevajag, lai elpotu. vienu mazu mazu namiņu ar mazu mazu balkoniņu pļavas vidū un būšu laimīgākā.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:62942016-12-27T12:59:002016-12-27T12:59:002016-12-27T11:44:58Z2016-12-27T11:44:58Znē nu tu it kā saņemies, ja. labrīt, labdien, atā. samierinies. norij un nostabilizējies. tad sagrūst. un atkal var stabilizēties. tas nav man. tu zini, ka tas nav man. lai tas paliek viņām.<br />pavisam aizmirsu par ķiplokiem. neēst ķiplokus. vienmēr nelaikā.<br /><br />būvē to savu iekšējo pasauli, baigi sabūvē, tad pats sabrucini.<br />pat nezinu, kur ķerties, no kura gala sākt. varianti ir baigi daudz. kurš no tiem ir īstais? apmirt var. nē nu nopietni, laikam jau tāpēc nekas neizdodas.<br /><br />sēdi, peldi pa straumi. <br /><br />vai tiešām ar dažiem vārdiem šitā vajadzēja visu izčakarēt?<br />iepriekš bez vārdiem visu izčakarēj.<br /><br />nekas, pieredze ir kā tikt tam pāri, nu aizmirst, lai nesajustu.<br /><br />un atkal kā to-oreiz.<br />"vidējais latviešu vīriešu attiecību garums" vēl trāpīgāk pēdējos desmit gadus nebija dzirdēts.<br /><br />šodien vispār tāda pretīga diena. gribas tikai gultu un kompīti, bet atliek samierināties ar kompīti un krēslu. nekas, jo vairāk strādā jo ātrāk laiks paiet, lai tiktu uz to gultu.F69urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:59262016-12-05T18:34:002016-12-05T18:34:002016-12-05T16:53:47Z2016-12-05T16:53:47Zikreiz kā ieraugu [Dzēsts videoklips] sākas trauksme - "tas noteikti bija kaut kas neaizstājami labs"<br /><br />un atkal nāk virsū. tirpoņa no muguras vidusdaļas lēnām, lēnām pārvirzas uz pakausi. pāris stundu laikā muskuļi kļūst kā akmens. iestājas ārprātīgs nogurums. pat seja ir nogurusi.<br /><br />citreiz nenāk par ļaunu atslēgties vai dot triecienu ķermenim, smadzenēm. tad kaut kā atlec un paliek vieglāk.<br /><br />lai gan tik bieži pēc kārtas tu mani sen neesi piemeklējis. pat nezinu, ko iesākt. kam, lai izlūdzās.<br /><br />kā man ir apnicis būt vienai. nē, cilvēki ir, pa pilnam, bet jūsu nav. <br /><br />nav ne jausmas, kur ir tā vaina. kā pašai atrast.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:57872016-11-05T10:11:002016-11-05T10:11:002016-11-05T08:34:12Z2016-11-05T08:34:12Zpatiesībā ir grūti saglabāt savu es, kad neesi tur, kur laikam vajadzētu/gribētu būt. kas gan būtu nojautis, ka pēc gadiem 4 pietrūks sajūtu. tu pārdod savu dzīvokli. dīvaini man, bet mēdzu skatīties sludinājumu, lai tikai atkal sajustu. un balkons. visvairāk man pietrūkst sasalušais ezers un sniegotie koki. <br />ziema ir tā, kas smaržo pēc mums.<br />neskumstu pēc tevis. tikai pēc sajūtām, kuras grūti šobrīd radīt, jo man nav balkona.<br /><br />šorīt pamostoties, ideāli izgulējusies, teicu paldies kaimiņiem, ka ļāva izgulēties, ko nevarētu teikt par pagājušajām brīvdienām. aukstie laika apstākļi ir perfekti rīta slinkumam, halātam pa virsu mētelis un neviens pat nenojauš, ka esi tikko izvēlies no gultas. kaimiņam gan nakts izskatījusies ne visai veiksmīga. pat labu rītu nevēlēja. seja mazliet apstrādāta. vispār izskatās tāds sakarīgs zēns. kur viņam tā nepaveicās.<br /><br />vēl man pietrūkst otrs dzīvoklis, tas mūsu. arī skats. balkonu kompensēja logs pa visu gala sienu. skats uz pamestajām fabrikām. atceros kā vienmēr laidos prom uz pāris dienām. tagad aizdomājoties, nesaprotu kādēļ gan. <br /><br />es ceru un zinu, ka mēs tiksimies šajā sniegotajā ziemā, lai gūtu sajūtas un vēlāk atgrieztos ikdienā.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:54222016-11-03T13:16:002016-11-03T13:16:002016-11-03T11:24:49Z2016-11-03T11:24:49Zpusdienlaikā lēnām slīdot pa mazajām maxima ejām līdz karijam, manu tādu kā nelielu sieviešu rindiņu - kaut ko sver?, kaut ko dod?, nesaprotu.. pieeju tuvāk - stends ar vīriešu zeķēm un tās sievietes taču kā trakas. bet tās zeķes lielas, biezas, bezgaumīgas, cenu nemanīju, bet.. man grūti pat izteikties.. sievietes, vai tiešām jums nekas svarīgāks par vīriešu zeķu pirkšanu pusdienas laikā nav?urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:51832016-11-03T11:22:002016-11-03T11:22:002016-11-03T09:25:08Z2016-11-03T09:25:08Zteju desmit gadi, DESMIT!<br />grūti aptvert.<br /><br />droši vien būs jaatzīmē.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:41662016-11-01T14:00:002016-11-01T14:00:002016-11-03T09:12:29Z2016-11-03T09:12:29Zvēl vakar domāju, ka man vajag vēl vienu devu kosmosa, bet šodien dzirdot, ka kaut kur it kā ta kā sniegot (vispār dzīvoju informācijas trūkumā, televīzijas kabelis ir pārāk īss, lai tiktu līdz tv, visi portāli atņem laiku, pat radio piesaka streiku, kad pieskaros kontaktam, tad nu atliek uzzināt jaunumus no kolēģiem), man vispār sametas bail. patiesībā jau vairāk neko nevajag, tik sniegu, kosmosu un kaķi. pietiktu.<br /><br />domas.domas.doomas. apēdīsiet mani. jēga nekāda..Sarakste ar Kurn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:32792010-01-05T21:21:002010-01-05T21:21:002016-11-03T09:45:57Z2016-11-03T09:45:57ZSen esmu visu pieņēmusi. Man nav, kam Tev neticēt.<br />To, ka Tu paturi visu sevī, jau sen zinu <br /><br /><br />Cilvēki pieaug gan fiziski, gan emocionāli, toreiz, es pieņemu, ka nebijām vēl pieauguši, bet tgd jau daļēji esam un neesam vairs sapņotāji un samierinamies ar visu tā kā ir. Varbūt Tu tam negribi ticēt, bet gan jau pati sapratīsi un noticēsi.<br />sūdīgi, ka nav ar ko parunāties, man arī īsti nav, bet nejūtu, ka būtu vajadzība, jo parasti visu paturu sevī.<br /><br /><br />Traka vēstule plkst. 7 no rīta!<br />"atiecības/mīlestība, kuras ir bijušas pusaudžu vecumā, nebūs vairs nekad." Šim es kaut kā negribu ticēt (nerunājot tieši par mūsu situāciju), jo cilvēks ir universāla būtne, ja tas, ko vēlas, piepildas. Tāpat kā ar Tevi toreiz.<br />Vakar mazliet aizdomājos par to, ka man nav neviena, ar ko parunāties vakaros, jo neviens no tuvajiem cilvēkiem nav manā pilsētā.<br /><br />Varbūt vainīga pirmā, nopietnā mīlestība, jo Tu biji pirmā un arī vienīgā, kas lika man ticēt, ka tiešām var iemīlēties, pagaidām man ar nevienu tik stipras jūtas nav bijušas un šaubos vai būs, jo jūtu, ka zaudēju ticību vārdam "mīlestība".<br />Varbūt iemesls bija arī mūsu vecums,jo no daudziem dzirdēts, ka tādas atiecības/mīlestība, kuras ir bijušas pusaudžu vecumā, nebūs vairs nekad.<br />par "nenozīmīgu personu manā līdzšinējā dzīvē" ir tā, ka varbūt izklausīsies dīvaini, bet ir man tāda tendence, brīžos, kad uznāk sentimentālā domāšana, es mazliet iegrimstu atmiņās tieši attiecību jomā, un vienīgā, kura spilgti palikusi atmiņā es Tu un pārējās ir kā tie mazie, parasti miglainie c burtiņi pie acu ārsta, kuri man besī, jo parasti nevaru saskatīt tos, respektīvi, mazsvarīgas personas manā dzīvē.<br /><br />Domām pilns vakars. Nesaprotu, nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu arī laikam nekad. Kāpēc Tu esi cilvēks, par kuru es bieži domāju, uztraucos un aizdomājos? Mēs reti tiekamies, reti runājam, mums nav nekā kopīga vai tomēr ir? (vieta aizdomāties) Ir tik daudz laika pagājis, esmu sen no visa murga, kas bija, ārā, bet, kas mani velk atpakaļ? Ir tik daudz lietas, ko vēlētos uzrakstīt, bet nevēlos būt uzbāzīga, jo es noteikti esmu pašlaik nenozīmīga persona Tavā līdzšinējā dzīvē.<br />Tikko bija deja v, ka rakstu Tev vēstuli. Sasmējos.pieriebiesurn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:30152010-01-05T19:43:002010-01-05T19:43:002016-11-03T08:53:16Z2016-11-03T08:53:16ZUn, kas ir vēl trakāk, man nav neviena. NEVIENA paša. Agrāk to bija tik daudz. Tagad vairs viņu nav, tie visi tika sarakstīti uz lapas un sadedzināti krāsnī, kā pagātne, kā neesošas personas. Man ir tikai viens cilvēks, kuru es mīlu, dievinu un uzklausu.<br />Par K - kā es Tevi dievinu. Ir jau pagājuši trīs gadi, divi gadi pagāja kā pa miglu līdz es tiku ārā no aizmālētām acīm. Jau vienreiz teicu "varbūt iepazīstamies vēlreiz?"<br />Es tikai nesaprotu vienu, kāpēc es pie grūtībām atgriežos pie Tevis? Es vairākus mēnešus Tev atpakaļ uzrakstīju dialogu, bet tagad nespēju to atrast, varbūt rīt! Vai mēs atgūsim pazaudēto laiku?<br />"Es Tev dāvāju dāvanu, nevis izvēli" - sāp visvairāk!<br />Ir tik grūti pateikt kādam, ka Tev nav neviena un Tu vēlies izrunāties.breathe meurn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:27912007-05-09T19:37:002007-05-09T19:37:002016-11-03T08:38:54Z2016-11-03T08:38:54ZES VAIRS NEVARU IZTURĒĒĒĒE''EE''EĒĒEEĒT!!!!!!!idilleurn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:8702006-12-20T17:44:002006-12-20T17:44:002016-11-03T08:40:04Z2016-11-03T08:40:04Zrītdiena.<br /><br />piedod, par visu, mīļais! tu zini, manu mīlestību būs grūti aizmirst!<br />aiziet gulēt un pamosties ar tevi.<br /><br />katru mīļu dienu!piedodiet!urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:7292006-12-19T18:40:002006-12-19T18:40:002016-11-03T08:52:12Z2016-11-03T08:52:12Zcik grūti ir mīlēt un nevarēt atteikties no kārdinājuma! <br /><br />bet.. <br />agrs rīts, tumšs, mitra pļava, migla, vēsums, lietus lāses. <br />tas visssss man pārāk patika un patīk! <br />piedodiet par nepareizu rīcību! <br /><br /><br /><br />________________________________________<wbr />___________________________ <br /><br />sākās rudens un atkal tik daudz domu, ka droši vien šeit atkal iegriezīšos pārāk bieži! <br />bet kaut kā te viss tomēr ir mainījies skatoties uz iepriekšējiem gadiem!<br /><br /><br />2006-10-07, 15:53:42manis nav.urn:lj:klab.lv:atom1:tuksums:3592006-12-11T12:22:002006-12-11T12:22:002016-11-03T08:55:30Z2016-11-03T08:55:30Ztam, ko es daru vairs neticu, es nepiederu šai dzīvei, bet es dzīvoju un man patīk. cenšos mainīt un atstāt visu aizmugurē! gribu paslēpties, gribu atrast, gribu pazaudēt savu savtīgumu un lepnumu. es nevaru noturēt taisnu stāvokli, es nevaru atrast, tā vien liekas, ka mana dzīve ir neiespējama. nepatīk meklēt un neatrast. nevaru atklāt šo nekad neatklājamo!<br /><br /><br />-ko tad tu dari?<br />-es norobežojos sevī. to darīdama es aizstāvos, es reaģēju pret šo vidi, kas var izsist mani no līdzsvara.<br />-tātad noslēgšanās tev ir garīga nepieciešamība?<br />-citādi es tā nerīkotos. man tas ir kompromisa risinājums, kas psihiski ļauj dzīvot gandrīz mierā.<br />-tātad tas ir vissvarīgākais?<br />-jā, man ir nepieciešams norobežoties, lai eksistētu, nezaudējot līdzsvaru. man neiroze ir vajadzīga.<br />-tātad šī slimība ir nepieciešamība pēc drošības un tās meklēšana. un bērns, kas noslēdzies sevī?<br />-tas pats, noslēgšanās vajadzīga drošībai.<br />-un neiroze?<br />-arī tas pats.. neiroze ir aizsardzības reakcija. neiroze ir neapzināti drošības meklējumi.