12:01 am
man šķiet, ka tikko piedzīvoju vienu no skaistākajiem mūzikālajiem pasākumiem līdz šim savā vēsturē.daksis pat labi iederējās uz kopājā fona, smalkās rokas un balss un mūžīgā apaukstēšanās piešķīra lielu spēku - vislabāk gan man patīk, ka Imants jau ir tik tālu ticis, ka var spēlēt un dziedāt kā pats vēlas, kā vēlas avriet un nav tikai dziesmas vairāk. Pasaules gaismas laikā, vārdi nemitīgi skrēja līdzi un atcerējos skaņu kāda tā bija saksofona laikos, ka vēl mikrofons ģitārai bija jāregulē n-tās reizes pirms uzstāšanās.
vienīgais ne ta īsti mīnuss, bet neiederīgā lieta bija spēlēt hrsta starplaikā, viņam ir tikai 1 man baudāma dziesma, kurā viņš nedzied, pārējās liekas dzīva miroņa fantazējumi - i was drinking with the mexicans, lemon gin - like wtf?!
un Zion ar pirmām divām dziesmām aiznesa pilnīgā orbītā - take these hand and throw them in a river, god bless our dead marines - stāvēju kā iemiets zemē un dīdījos prātai līdz audiālam orgasmam - vijoļu saspēle, kontrabass, efrēma balss, buņģiera/taustiņnieka dziedāšana, klusums zālē starpspēlēs un takts piesitieni ar kāju, kas tik labi bija saklausāmi... esmu sajūsmā, abas dziesmas no jaunā albuma neizraisīja tik lielu sajūsmu, bet ancore ar microphones in the trees uzsēdināja uz viļņa un palaida kā kuģīti prom.
dungojās mierīgi daži pantiņi, mājupceļa rudens miglojas acīs, ausis džinkst skaļāk par datoru:
The angels in your palm
Sing gentle worried songs
And the sweetness of our dreams
Like mountains made of steam