"Sveicināti Jūlij un August, ārā ir vairāk nekā lietuslāses, tur ir lietuspeļķes, lietusdārzi un lietu(s)cilvēki. drīz būšu mežsarga mājā. Ķīna" (pastkartes otro pusi nolasīja Augusts Jūlijam, kurš ielaida kaķi no verandas ārpusē)
mežsargs pārnāca mājās, kabatas pielasījis pilnas ar papīra lapiņām, kuras uzlika žāvēties uz galda. čiekuri pie sienām sarošijās un čaukstēja savā starpā. Viņš nezināja, ka drīz atgriezīsies Ķīna, viņš īstenībā nepazina Ķīnu, nekad nebija tur bijis. Jūlijs un Augusts, nē, Jūlijs tad Augusts meklēja veidu kā tikt pie mežsarga. Jūlijam mugurā bija zaļā mežsarga žakete, nē ne jau jaunā, vecā.
Jūlijam bija beigusies tabaka, Ķīnai bija beidzies atvaļinājums, mežsargs domāja, ka būs jāiet sēņot un Augustam bija beigusies pacietība. -Jūlij, Tu vēl tur ilgi tās nobirušās ozola lapas lasīsi un liksi sev starp krekliem? -pagaidi August, Ķīna vēl nebūs atgriezusies un mežsargs nebūs piešuvis pogu.
Ķīna domāja ņemt rīta pirmo reisu Ziemeļzvaigzne dzirkstī glīti. Mežsargs sameklēja savu sēņu nazīti un skalenīti. Skalenī vēl bija sēnes no pagājušā gada, glīši izkaltušas un un mazliet grabēja. Kaķis staigāja pa pagalmu augsti cilādams kājas - Rasa