11:05 am
"Rudens naktis ir garas un bezrūpīgas, tas atmaksa dienas pāridarījumus, sniedzot atvieglojumu un gandarījumu. Labi būtu neaizmigt. Šokolādes muzejs un saldais nakts kino brīvā dabā — filma laikam jau par mīlestību, ich liebe, liebe... Es gan nezinu, par ko viņi runā, mana sirds ir tikpat auksta kā akmens pakāpieni, uz kuriem sēžu. Mīlestība ir beigusies. Ar neatkarīga novērotāja skatienu var izpētīt to, kas lielākoties paliek apslēpts. Mīlestības ir dažādas — tā var dzīvot tikpat ilgi, cik lietoju vienas smaržas, tā var piedzimt reizē ar saulrietu un mirt rītausmā, tā var uzvirpuļot gaisā kopā ar putekļu mākoni vasaras vējā un tikpat strauji norimt. Mīlestība var apžilbināt un padarīt acis aklas līdz rudenim, tā arī var nemanot piezagties un pieķerties kopā ar žēlumu vai līdzcietību, un šķebināt kā pārāk salds, lipīgs dzēriens. Tomēr beidzas pat visas šķietami nebeidzamās parādības — gan mīlestība, gan bērnība, gan sāpes un bezmiegs. Citreiz negaidīti, visnepiemērotākajā brīdī, citreiz, savukārt, kā ilgi gaidīts mierinājums vai kā atveseļošanās pēc ilgas slimības. Tāpat kā vasara ir tikai īss mirklis, kas ātri beidzas, bet ziema ir mūžīga, tā ir vienmēr."
© A.Tīfentāle