02:54 pm
jutu savādu skrapstoņu savā vēderā, bet bija piķa melna tumsa un neko nevarēja saredzēt, varbūt man vienkārši bija aizvērtas acis. tomēr pēc laika apradis ar tumsu, taustījos ar pirkstu galiņiem pār ķermeni, pāri rētām un ķermeņa matiņiem uzduroties uz svaigu miklumu, cik nu svaigs var būt kkas sarecējis un sataustīju šuves. Vienu pa otrai plēsu tās vaļā un skrapstoņa vēderā pastiprinājās. spārni. nu jau sasmaržoju spārnu pieskārienus un pieliecos sēdus lai kaut cik varētu saskatīt to ko jūtu, un tur bija pilns mudžēt mudžēja no melnbaltiem uzplaiksnījumie. Ozolu dižtaureņi savām balti gailošajām acīm glūneja man virsū, mirkšķinot, nemirkškinot.....es atgūlos uz atpakaļu un domāju, ka murgoju un atvēru acis...tomēr atkal piķa melna tumsa, mazliet smacigs gaiss un gaisma bija tikai vārga svītriņa horizontāli visapkārt. Skrapstoņa bija apstājusies....
attapos no skaļiem bungu rībieniem, kas lēnām skanēja te kājgalī te virs galvas, te cirkšņu rajonā. Es esmu kapā es nodomāju, viņi ir aprakuši mani dzīvu, galvu vairs nevarēja pievilkt, tur kur tikko bija bijusi knapi samanāma gaisma tagad bija atkal tumš un pa mazām spraudziņām vēlās iekšā zemes kurās paslēpušās kūniņas, tārpiņu un milzīgs daudzums mitreņu un tūkstoškāju, tās mani apklāja meklējot labāko vietiņu kur paslēpties. Daži simtkāji auss gliemežnīcās laikam izveidoja mitekli, vairs vienā pusē nedzirdēju nekādu skaņu, līdz abas ausis aizkrita ciet. kokōniņi un kūniņas un varbūt es pārvētīšos par taureni.