ja "parastajam cilvēkam" nojūk ierastā lietu kārtība māja - darbs - nauda - lielveikals - krogs - brīvais laiks, jā, tad nu gan ir štruntīgi.
esmu parunājies ar bezpajumtniekiem gan tepat, gan ārzemēs. tik tiešām, līdzās "bomžiem pēc pārliecības" ir tādi, kas pirms tam ir "dzīvojuši cilvēka cienīgu dzīvi" un apstākļu sagadīšanās pēc ir "pazaudējuši visu" un "nogrimuši", un viņi tiešām jūtas bezizejā un neredz nekādu iespēju "atgriezties sabiedrībā". un ne visi no tiem ir alkoholiķi.
pilnīgs pretstats - ārpus kastes domājoši ļauži, kas, aizspērušies uz ārzemēm, prot atrast alternatīvas īrētai dzīvesvietai, skvoto, kaučsērfo, dzīvo cepuri kuldami bez "dzīvesvietas" un bez lāga naudas; daži pat pamanās, šādu dzīvi dzīvodami, darbu sameklēt un "nostāties uz kājām".
un "parastie cilvēki" brīnās: kā tā var?

citātiņš. tā, smieklam. par to čali un vispār.
„…Uz nākamās planētas dzīvoja kāds dzērājs.
Lai gan šis apciemojums bija ļoti īss, tas modināja mazajā princī dziļas skumjas.
– Ko tu tur dari? – viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.
– Es dzeru, – drūmi atbildēja dzērājs.
– Kādēļ tu dzer? – jautāja mazais princis.
– Lai aizmirstu, – atbildēja dzērājs.
– Ko aizmirstu? – apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl.
– Lai aizmirstu, ka man ir kauns, – atzinās dzērājs, galvu nodūris.
– Kauns? Par ko? – apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.
– Kauns par to, ka dzeru! – atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa…”
(A. de Sent-Ekziperī „Mazais princis”)