|
|
|
May 31st, 2007
 | 10:30 pm - oh, fuck it
Satiku pieturā Sniedzes draudzeni. Runājāmies, viņa kaut ko stāstīja , es kaut ko atbildēju, viņa man tā diezgan intensīvi piekrita, un man tobrīd, goda vārds, likās, ka viņa teiks kaut ko apmēram tādā stilā-jā, un vispār, es skatos, tu tāda gudra meitene, tā pārdomāti atbildi, blā, blā, nu, apmēram tā, kā omīte mani mēdz slavēt. man tiešām likās, ka viņa tā tūlīt teiks. Bet, johaidī, viņa pasaka kaut ko pilnīgi citu, vispārīgu un absolūti ne to, ko es iedomājos. WTF?! Cik apdolbītai jābūt, lai visā nopietnībā iedomātos, ka tikko satikts cilvēks tevi ne no šā, ne no tā sāks slavēt? Lepnums un iedomība, lepnums un iedomība.
Man liekas, ka esmu labāka par citiem, un nespēju sevi pārliecināt par pretējo. Man nav jāsarunājas ar saviem klasesbiedriem, es esmu pietiekoši laba arī tad, ja izturos ļauni un muļķīgi. Man tikai sevi jāpažēlo, un lūk - es atkal esmu labs cilvēks, forša, un citi mani vienkārši nesaprot. Bāc, man galvā ir spogulis. Vai ari ķieģeļu siena. Kaut kas, kas neļauj saskatīt to, cik otrādāk viss ir patiesībā. Nēēē, es slīdu atpakaļ.
Visu šo es rakstu, cīnoties ar sevi - mest mieru, un saglabāt jauko mākslīgās eiforijas stāvokli, laimīgās ilūzijas par sevi, vai arī izlīst ārā, atplēst vaļā un no jauna ošņāt un meklēt, un pārmalt, un pārcilāt, un piespiest sevi izdarīt secinājumus, kuri, of course, nav man un manam mākslīgajam mieram labvēlīgi.
Es jūtu, ka padodos, bet īsti nezinu, ko darīt, lai nepadotos. Es nemaz negribēju šovakar baigi urķēties sevī.
Man nevajag, lai mani žēlo, man vajag, lai kāds pasaka, kas tas ir, cik nopietni tas ir, un kas man, sasodīts, jādara.
(vēljoprojām nekas, kas būtu kaut cik līdzīgs tām īstajām sajūtām)
Current Music: Pienvedēja Piedzīvojumi-Cilvēks ar trepēm
|
|
|