tritons ([info]tritons) rakstīja,
@ 2018-07-11 00:17:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Zola Jesus - Soak

Tā bija vasara pirms gadiem septiņiem. Es biju uz nesanākušu attiecību izjukšanas sliekšņa. Es to sev negribēju atzīt, bet gribēju būt visur kur vien nav manis. Es mēdzu pa laikam smēķēt sliežu malā lai tikai uz brīdi aizmirstu apkārtējo pasauli un būtu divatā ar sarkano luksafora gaismu. Braukāju apkārt ar riteni, bieži nakšņoju pie draugiem, dzēru ko pasniedza un bēgu pats no sevis. Dzīve likās uz brīdi nopauzēta.
...
Mēs sēžam drauga dzīvoklī it kā dzīve būtu nopauzēta mums visiem. Nereāli gribas ēst. Nereāli negribas kustēties. Līdz vienā brīdī drauga meitene saka:
-Zini, tepat aiz stūra ir lieliska picērija. Vislieliskākā.
Tā varbūt nebija vislieliskākā pica, bet tā bija pietiekami lieliska lai regulāri motivētu mani piecelt dibenu no 4. stāva palodzes, apiet ap stūri un pasūtīt bez maz jau to, ko ņemu parasti. Līdz reiz kādā no reizēm es ievēroju, ka man picu pasniedz iepriekš neredzēta meitene. Viņai bija tik ļoti dzīvi mirdzošas acis. Un plats smaids. Un daži dredi. Nedaudz mīksts vēders, kurš zem plānā vasaras krekliņa viņai staigājot glīti kustējās un liels dibens. Viņa bija nereāli glīta. Tie daži nožēlojamie mēneši turpināja vilkties. Es pieradu pie jaunā darba režīma un reizēm pat pusdienas laikā paspēju aizmīties līdz picērijai cerot, ka ēst man iedos meitene ar spožajām, dzīvajām acīm. Viņa sāka mani sveicināt un man smaidīt. Tas likās visspēcīgākais, kas vien mani spēja tobrīd motivēt. Man patika iztēloties sarunas ar viņu, bet es nepieļāvu domu, ka es varētu viņai patikt. Jo tas esmu es. Un tik pozitīvam cilvēkam kā viņa nav vietas dzīvē tādam negatīvismam kā man. Tomēr likās, ka viņas smaids uzturēja manu eksistenci.
Vienā diena viņa teica, ka maina darbu. Ka ir beigusi tehnikumu un mēģinās strādāt ko atbilstošu profesijai. Ka šī ir viņas priekšpēdējā darba diena. Es viņai pasmaidīju atpakaļ kā mēdzu to darīt, novēlēju veiksmi jaunajā dzīvē un devos savās gaitās.
Patiesībā es gribēju arī viņas pēdējā darba dienā iebraukt pie viņas, bet jau esot "picērijas ieliņas" es pārdomāju. Jo es gribēju kaut kā viņai likt sevi pamanīt. Nu, tā pavisam nedaudz. Bet man nebija plāna. Un man vienmēr gribas plānu vai vismaz universālu rezerves plānu. It īpaši lietai, kuru nemāku. Dažas dienas vēlāk viņu redzēju vēlreiz uz riteņa tur pat netālu no viņas darba. Mēs braucām viens otram pretī un sasmaidījāmies. Man pat tajā dienā būtu bijusi iespēja viņai piedāvāt biļetes uz kādu neparastu pasākumu, kuru palīdzēju organizēt, bet viņa bija jau gabalā.
...
Manas salūzušās attiecības visai loģiski beidzās. Doma par picu meitenes eksistenci mani nelika mierā. Ejot laikam es gribēju zināt kas viņa ir. Es viņu tolaik atradu "draugos" un twitterī, kurā kādā prāta aptumsuma brīdī viņai piesekojos, cerot, ka viņa tā aŗi nekad neuzzināja, ka esmu viņas stalkeris. Es ievēroju sīkumiņus par viņu, mēs reizēm pārmijām pa vārdam, atklājās līdzīga tīkama mūzika no abu pagātnes, abiem priecīgi atklājās, ka no picu meitenes viņa ir kļuvusi par zīmētāju vietā, kura manam darbam piegādā tehniku. Reiz garlaikojoties apmācībās viņas darbā, viņa pamanīja, ka tas esmu es. Es nolēmu vismaz mēģināt viņai izdrīt ko labu, jo viņa to nezinot bija darījusi man un piedāvāju viņai saldējumu. Jo es zināju, kas viņai garšo. Viņa to bija rakstījusi twitterī. Veikals bija aiz stūra, jau reiz izietās apmācības gāja uz beigām un pēc brīža es atgriezos ar viņas saldējumu. Viņa man atkal pasmaidīja ar to pašu plato smaidu un burvīgā balsī novēlēja jauku dienu arī man.
Likās, ka esmu sev pārkāpis pāri, izdarījis labam cilvēkam priecīgi un pasaule kļuvusi labāka. Nākošajā dienā es pamanīju, ka tas nebija viņas minētais saldējums. Un ar to pietika lai no jauna motivācija izgaistu, rokas liktos akmenssmagas un soļi bez kāda dižāka mērķa.
...
Es šo nestāstu kā priecīgu stāstu. Patiesībā es jūtos riebīgi, ka cilvēkam nezinot esmu centies viņu iepazīt un būt maza kripata viņas dzīves. Riebīgi, ka nekad nemāku spert cilvēcīgu pirmo soli, jo man liekas, ka tas otram liks justies neērti vai pazemotam. Riebīgi, ka, iespējams, kāda no manām personībām viņai varēja likties pievilcīga, bet es neesmu spējīgs viņai pat nopirkt pareizo saldējumu. Es neesmu no viņas manījis jaunus ierakstus twitterī, bet citur viņu vairs nemeklēšu. Gan jau viņai viss ir labi un tā nav mana daļa.
...
Bet varbūt pasaulē viss ir kārtībā un ar mani savu dara 12 stundu darba diena vietā, kurā ātrs silts gaiss mijas ar aukstu, darba sākumu esmu nogulējis, vajadzīgo aizmirsis un skaitījis pēdējās minūtes līdz biedējošam deadlainam.



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?