Aiga's Journal

Laukā orkāns esot, bet es nekā nejūtu :)

es kā maza meitene ar svārkiem mugurā
griežos apkārt savaj asij
es smejos kā maza, nerātna meitene
iedomājos, ka man ir gari, samtaini mati
pēkšņi.. silts tvēriens pie manas rokas
es atveru acis, paskatos..
Ne man svārku, ne garo, samtaino matu
Bet ēna..Melna, liela ēna..
es paveru acis uz augšu
Vīrietis
Skaists, slaids, brūniem, īsiem matiem
Bet neaizsniedzams man
Liedzas, negrib, sāpina
Es jūtu, ka vīrietis smaida
Es pasmaidu pretī, bet gribas apskaut, pateikt kaut ko
Bet nē, nevaru, nedrīkst, nevajag..

Es gaidīšu līdz pienāks gals..
Gals tam, kas perinas vīrieša galvā.
Gribas brīvību, sajust vismaz tās garšu..
Uzkāpt uz augtsākā kalna un lekt lejā, justies pavisam brīvi
Lidot kā pūka vējā- viegli, brīvi
Nebūt saistītam ar gravitāciju
Nedomāt ne par ko
Domāt par brīdi un laiku
Brīvības laiku
Sajūtām
Ļauties laika izjūtai
Bet tās nav, jo Tu lec un lido kā pūka
Pūka- viegla, neatkarīga
Lidot var, ja nav spārnu
Sapņot var ar acīm vaļā?
Taisnība?
Es teikšu- jā
Lidot māk katrs, katrs māk sapņot
Tikai katrs domā savādāk, labāk, sliktāt, pārdomāti, nepārdomāti..
Bet tas vīrietis..Viņš stāv uz tās šķērsielas..
Bet tomēr neaizsniedzams..

Current Mood: crazy