traumzug | sapņu vilciens

šovakar gribas pateikt vārdus...
piedrāzt internetu, piedrāzt sasodīto virtualitāti. man tā ir apnikusi.

Mēness aptumsumu nevar redzēt, bet to kompensē izplaukušo lapu + vēl nezināmas izcelsmes svaigā gaisa smarža.
atliek cerēt uz š.g. 28. oktobri, kad to varēs vērot atkārtoti.

šonedēļ būs silti un jāsteidz izbaudīt, un paķert, ko var, jo nākošnedēļ atkal atgriezīsies 15 grādu "siltums".

smaids, dusmu vietā, izmaina visu dienu.
atliek tikai smaidīt pretī.

Gan ar analogiem, gan digitāliem instrumentiem saslēgsies kopā Rigas neatkariigie mūziķi Canibal, Leon, Xo, Svampu koks, M'o'rser un MHRDJAH un, iepriekš nemēģinot, meklēs kopēju muzikālu valodu.

sākumā bija daudz trokšņu. diezgan padaudz (10) cilvēku, kuri vēlāk izretinājās, pie skaņu ierīcēm un bija tikai troksnis. tas vilkās 3 h garumā, līdz sāka no skaņu ierīcēm kaut kas muzikāls un ar sakarībām skanēt.
sūdīg', bet es visas tās uzpariktes nepazinu, bet izskatījās ļoti intersanti.
kliedzieni elektroniski pārveidoti. vienā brīdī saklausīju, ka it kā skan bļāviens, kliedziens, tikai tādā jocīgā skaņā. nodomāju, ka vienkārši līdzīga skaņa. tikai vēlāk pamanīju ka kāds pie mikrafona...
izklausījās tas nedaudz pabaisi. gribējās vairāk gaišos toņu saklausīt.
tas laikam saucas industrial
pietrūka dažās vietās arī ritms.
visumā pat ļoti interesanti.

šodien esmu diezgan izklaidīgs un bezrūpīgs.
es aizveru acis un sāku sapņot. knapi esmu paspējis aiztaisīt acu plakstiņu, kad esmu jau citur.
apkārt ir cilvēki. katru reizi no jauna aizverot, parādās kaut kas cits. pirms brīža manu acu priekšā griezās zemes lode. vēl pirms brīža aizverot acis es biju vannā un uz vannas malas sēdējā sieviete.
aizveru, atveru, aizveru, atveru... visu laiku mainās.
naktīs, kad nevaru aizmigt, es pat speciāli kaut ko sāku iztēloties. tas gan bija ļoti sen, jo pēdējā laikā aizmigt varu pat dienas vidū.
parasti es mēģinu visu sapludināt kopā. reālo ar man galvā esošo un tā es aizmiegu. skanošā mūzika ielien manā galvā un sāk veidot zīmējumus. pirms gadiem 4iem, kad stāstīju to savām paziņām, viņi diezgan pasmējās par to. :)
nu tas ir diezgan dīvaini, ja dziedošā balss sāk ar mani sarunāties, no kādas skaņas izveidojas koks vai kāds krāsains gaismas stars...

sajūta it kā būtu plkst. 6 no rīta. pirms tam ir bijusi vētraina nakts un tagad no nakts kluba vajadzētu iet mājās.
krēsls, uz kura sēdi, ir pietiekami ērts, lai tajā aizmigtu.
viegluma sajūta ķermenī rodas no jaukās meitenes blakus.
vēl labāk paliek, kad viņu noskūpstu. un skūpsts turpinās ilgi. ilgi. mēs tuvojamies viens otram tuvāk un tuvāk...
tad viņa dodās uz tramvaju, lai brauktu mājās. vēl tikai pēdējais skūpsts.
es dodos uz mājām, lai ieritinātos segā un domātu par viņu.
aizmiegu.

1 stiprākā paciņa no TheraFlu ir pietiekama, lai sēžot krēslā, 4 sienās sāktu lidināties.
nākošo ->

ar vai bez. with or without. viss tik un tā traucas lielā ātrumā uz priekšu. iespļauj sejā un skrien.
labāk ir pielāgoties tam visam. atbrīvoties un pielāgoties. relax and do it.
labāk atver acis un noķer.
vēl labāk skrien pa priekšu un parādi, kur skriet.
dzīve iet uz priekšu. ar vai bez.
tas viss ir daudz vairāk kā šie burtu salikumi.

iespēja ir liela, ka viss drīz beigsies. ja beigsies, tad nelaimīgi.
vainīgais pie sliktuma esmu es. baidīdamies no realitātes un no tā, ka nesapratīs, meloju.
neviens jau patiesībā tur ārā neko nenojauš. iespējams, ka esmu radījis cilvēkos neizpratni par sevi, bet neko vairāk. neviens tā arī nezin, kas ir patiesībā...
diezgan daudz meloju tāpēc, ka domāju visu paveikšu. apsolīju, bet tā arī neizdarīju. es sev ticēju. cerību it kā vēl neesmu zaudējis, bet pēdējā laikā ir grūti sevi savākt. m... savākt patiesībā nav iespējams. kaut kādas mazas daļiņas no manis plivinās pa pasauli. kaut kur, es pat nezinu, kur.
mana melošana varbūt nemaz neko ļaunu nenodarīja un nevienu tas neietekmēs. tikai vienaldzīgi nolūkosies manī.
sadrumtalojos un izgaistu... un ko tad man tagad darīt... atklāties un uzņemt to visu, kas sekos.
ar šo visu esmu ieguvis to, ka patiesībā esmu 1.

vēderā ir jokaina sajūta.
nosūtīju sms, un tā sajūta palika vēl jokaināka. kad saņēmu atbildi vispār...
ā... ir pavisam jocīgs satraukums, kad gaidi, kad atnāk un kad patiešām notiek.
:) tagad tā ir. viss pēc kārtas.

labprāt atgrieztu 6dienas notikumus tagad, tulīt...
bezrūpīgā iziešana no mājas 12tos pa dienu un atgriešanās 6os nākamās dienas rīta.
tas bija vareni.
atrasties jūras tuvumā un karsēties saulē kaut gan lapas no koku zariem vēl nebija plaukušas.
ar sen nesatiktu cilvēku devāmies kabrioletā ilgā izbraucienā.
esmu priecīgs... priecīgs par... nemaz nezinu vai gribu to te rakstīt.
pozitīvā sajūta turpinās arī tagad.
kāju ceļi negrimst trotuārā, nekā nav par daudz.
visu šo prieku vakar padarīja vēl lieliskāku blue foundation mūzika. viņi tagad skanēs ilgi manās ausīs.

silence
stretching out between us
i dream of a presence
with essence
and absence of doubt

come closer
come and stay with me now
help me reconcile
come and stay a while

and i will find a home
because we love till the end
we love till the end of the day
of the day

distant
shifty-eyed and restless
i dream of a presence
with essence
and absence of doubt

come closer
come and stay with me now
help me reconcile
come and stay a while

and i will find a home
because we love till the end
we love till the end of the day
of the day

sākuma pateikšu to, ka 2 dienas jau esmu neriktīgs - ar labu apaukstēšanās devu organismā.
laiks bija jāsaīsina un to arī veiksmīgi izdarīju ar radiodejām. kas tas i'?%) pirms vairāk kā 10 gadiem bij tāds raidījums.:P
man tas saistās ar brāli un viņa kasešu "rrr" magnetolu. atceros, ka viņš vēlu vakarā, kad man jau bija jāguļ, sēdēja un rakstīja tos raidījumus kasetē. kasetes kaut kur pagaisušas, bet "rrr" kaut kur izgāztuvē sildās saulītē.
eastbam (R. Gobziņš) un westbam tikšanās laikam ir spilgtākais notikumus, kuru atceros. vēl arī atceros dažus no tā laika hītiem, piem., mc uncle u - guli, guli (gulta).
tas viss protams rada lielu smaidu sejā, jo liekas smieklīgi tie vārdi un skanošie bīti. tomēr arī ir interesanti, ka miksēts tika ar lentēm un protams nostaļģiskās sajūtas.
nu labi... tā es nenocietos un devos vakarā plkst. 9os ciemos, lai noskatītos Gotiku.
Gotika ar sižetu, tomēr bez loģiskiem izskaidrojumiem.
neizskadrojami bija Dakteres bēgšana pa slimnīcu un neizskaidrojamais sarga izgājiens ar savas mašīnas atslēgu iedošanu viņai.
nekā īpaši šausmīga, izņemot brīdi, kad Daktere bēga no slimnīcas, apstājās un mašīna pēkšņi sāka skanēt kaut kas regejveidīgs un iedegās bremžuguns. es netik daudz sabijos no tā skata, kā no kliedziena blakus... 8)
un... protams, ka smieklīgi likās mikrafona parādīšanās augšējā ekrāna daļā. vai ir tik grūti pamanīt to melno cīsiņu kameras augšā?
noskaņojums tikai + virzienā gāja ar ūdenspīpi un Vinniju Pūku ekrānā. turpinājums ar Džima Kerija izcili smieklīgajām parodijām. vēlāk Šreks.
un šodien ir traki silts ārā. man jau patīk!:)

kad mācījos mūzikas skolas pirmajā klasē, paspēju vairākas reizes kaut ko padedzināt.
90-to gadu sākumā bija izplatīta apkures problēma. daudzas ēkas pilsēta bija bez centrālās apkures, tāpēc katrs sildījās kā varēja.
bija tāds jocīgs sildītājs, līdzīgs satelīta antenai. vidū atradās sarkans karsējamais... es pat vairs neatceros kā atklāju to, ka piebāžot papīra gabalu pie šī sildītāja, tas aizdegas. man tas tik ļoti patika, ka mēdzu arī pildspalvu galus tur samīcīt. protams, ka šo atklājumu nepaturēju pie sevis, atklāju plašajai pasaulei. bija viens traks puika manā klasē, kuram to pateicu un tā 1 reizi stundas laikā, kamēr skolotāja izgāja ārā, gadījās piededzināt klasi līdz ziliem dūmiem. protams nekāda izsišana no skolotājas puses nesekoja. viņa aizveda to trako puiku pie direktora. es protams neko...
tomēr 1 reizi pieļāvu kļūdu savā dedzinātāja karjerā un tiku pie direktora. es sabojāju par mani 7 gadus vecākai meitenei jaku.
sedēju es starp daudzām pakārtām jakām un gaidīju stundu. te pēkšņi no vienas jakas izlien sērkociņi...
es vienkārši dedzināju sērkociņus (spēks ugunī). 1 skolotāja pabāza galvu no sava kabineta un teica, ka jūtot deguma smaku kaut gan viņai esot iesnas. es tikai ar naivu sejas izteiksmi teicu, ka es neko. vienai no pakārtajām jakām laikam biju pietuvojies pārāk tuvu un nedaudz to apsvilināju .
man sākās stunda un devos uz klasi. pēc 10 minūtēm mani pasauca pie direktora.
neatceros visu sīkumos, bet es atzinu savu vainu. liecība par to, ka es esmu vainīgs bija pārāk stipra un nāca no skolotājas ar šausmīgajām iesnām. nedaudz vēlāk ieradās arī mana mamma pie direktora. daudz cilvēku bija apkārt.
mājās dabūju kopīgo nopratināšanu no mammas un tēta. beidzās viss ar teikumu: "citās valstīs par noziegumiem nocērt rokas".
vēl arī no tā gadījuma kādu laiku, kad satiku skolotāju, kura mani nosūdzēja, domāju, ka viņa teiks kaut ko par manu dedzināšanu.
par to, ka manī rit latvieš asins, esmu pārliecināts.

man nav bail no apkārtējiem cilvēkiem. nav. nav. nav.
cik reizes jāatkārto, lai tās pazustu...

iespējams, ka manas darbības nekad nemainās, paradumi paliek... tomēr liekas, ka mana iekšējā pasaule mainās.
4 dienas ir iegriezušas kaut kādu citu posmu manā dzīvē.
griešanās jau notika kādus pus gadu, tomēr tagad šis karuselis ir beidzies un esmu izkāpis tajā pašā vietā, ir tie paši cilvēki, tikai stāvoklis, kādā tas viss bija sakārtots, ir mainījies.
izklausās tukša runa, kura patiesībā neko nemaina, tikai atzīmējas konkrētajā datumā.
:)

un atkal es pazūdu no urbāniskās vides, lai būtu tikai es un es.
meža mājā nokļūšu 10 km ejot pa zemes ceļu. pirms tam braucot ar mašīnu 120 km, 36 km sēžot autobusā.
kad būs padarīti lauku darbi, ar tēti dosimies uz upi. apskatīsimies vai upē ir zivis, metot āķus, uz kuriem būs sliekas, ūdenī un tad ar žilkas palīdzību tos velkot ārā. 100 gadus neesmu bijis uz to upi.
vienīgās atmiņas par Raķupi ir no bērnības, kad tumsā ejot pa upes krastu iekritu ūdenī. drēbes palika slapjas. izjaucu visu nakts zveju un sildījos mašīnā.
tāds īsumā izskatās plāns 4 brīvajām dienām.
priecīgas Tev Lieldienas!
p.s. citi krāso olas sīpolu mizās, citi ar lūpu krāsu... :P

jā, iespējams Tu, jā, tieši Tu man ļoti patīc. ļoti. ne jau Tu, bet Tu, kuru es šonakt satiku.
tas skan lēti, ka veltu Tev šo ierakstu nožēlojamajā sviesta cibā.
pieskārties Taviem matiem man ļoti patika, Tavām rokām vēl vairāk.
es nezinu... es nesaprotu Tevi, nezinu, vai Tev drīkstu tuvoties, samīļot..., vai drīkstu tikai parunāties. vai vispār Tu mani uzskati par riktīg muļķ un runā ar mani, jo man nav cita, ar ko runāt.
es nezinu, kāpēc aizbēgi un kāpēc es Tavu roku tik stingri saķēru.
es nezinu, kāpēc Tu man zvanīji.
es zinu... ka esmu Liels muļķis.
sevi varu raksturot kā cilvēku, kurš neprot un sadomājas to stulbāko visās situācijās.
es nezinu neko.
pilnīgs idiotisms.
pa ceļam uz mājām iegriezos Sarkanā. pakustējos Švāna spēlētajos house ritmos ar 4 beibēm, kuras man lika vilkt kreklu nost. o, jā, ko tik vēl... bikses nost viņas arī bļāva.
nu gan.
atkal esmu muļķīts un tikai no malas vērotājs.
nuja... esmu pieķēries Tev pamatīgi.