mans ritenis.
Mar. 15., 2004 | 12:38 am
music: autechre - bike
minos ar riteni pa vientuļu meža ceļu. nē, es neminos pie savas mīļotās sievietes vai vismaz ar domu, ka viņa kaut kur ir. man tādas nav.
es minos un ceru. varbūt tomēr kaut kur no meža iznāks sieviete. ar pilnu sēņu grozu. baravikām.
lietus lija šodien un pilsēta bija tukša. sen nebiju to visu kopā redzējis. sen arī nav bijusi sajūta, ka sāp sirds. nu tā sāp, ka viss iekšā nodreb un iesāp.
gribu pieglausties. viņu noglāstīt. gribu, lai sabužina manus matus. gribu noglāstīt viņas matus. skatīties ilgi acīs. noķert viņas skatienu. teikt viņai mīļus vārdus. klausīties viņas teiktos mīļos vārdus.
tikai, kāpēc viņa nenāk.
es minos un ceru. varbūt tomēr kaut kur no meža iznāks sieviete. ar pilnu sēņu grozu. baravikām.
lietus lija šodien un pilsēta bija tukša. sen nebiju to visu kopā redzējis. sen arī nav bijusi sajūta, ka sāp sirds. nu tā sāp, ka viss iekšā nodreb un iesāp.
gribu pieglausties. viņu noglāstīt. gribu, lai sabužina manus matus. gribu noglāstīt viņas matus. skatīties ilgi acīs. noķert viņas skatienu. teikt viņai mīļus vārdus. klausīties viņas teiktos mīļos vārdus.
tikai, kāpēc viņa nenāk.
Link | ir doma {3} | Add to Memories
e-pasts ar brāli.
Mar. 15., 2004 | 02:22 pm
neuztraucies, gan satiksimies un parunāsimies pēc iespējas drīz, vēl tik man vajag mazliet laika, lai savestu kārtībā savas lietas.
tas man patīk!:)
piektdien vakarā aizsūtīju brālim bildes, jo neesmu viņu saticis nenormālu laika posmu.
sarakstīju to, ko tajā brīdī jutu. to, ka viņš man pietrūkst un ka tas ir pilnīgs stulbums, dzīvojot 1 pilsētā, ik pa pus gadu paēst kopā pusdienas. kopā tas ir aptuveni 10 stundas pa gadu. nožēlojami.
vispār domāju, ka viņš mani nolamās un nesapratīs, jo nekad tā arī viņam nebiju teicis, ka man ar viņu kopā ir labi. un tas nekas, ka bērnībā dzīvojot 1 istabā mēs bieži kašķējāmies. viņš vēl tagad atcerās to, ka es viņam iekodu vēderā. man arī tas moments ir palicis atmiņa kaut gan biju ļoti maziņš.
daudz no viņa rakstītajiem vārdiem un viņa izteiktie viedokļi par Latvijas ekonimiku man likās sveši. sen nedzirdēti.
galvenais, ka viņš nesagrāva manas cerības un atbildēja.
ģimenes cilvēki tomēr ir tie, kuriem es varu uzticēties.
tas man patīk!:)
piektdien vakarā aizsūtīju brālim bildes, jo neesmu viņu saticis nenormālu laika posmu.
sarakstīju to, ko tajā brīdī jutu. to, ka viņš man pietrūkst un ka tas ir pilnīgs stulbums, dzīvojot 1 pilsētā, ik pa pus gadu paēst kopā pusdienas. kopā tas ir aptuveni 10 stundas pa gadu. nožēlojami.
vispār domāju, ka viņš mani nolamās un nesapratīs, jo nekad tā arī viņam nebiju teicis, ka man ar viņu kopā ir labi. un tas nekas, ka bērnībā dzīvojot 1 istabā mēs bieži kašķējāmies. viņš vēl tagad atcerās to, ka es viņam iekodu vēderā. man arī tas moments ir palicis atmiņa kaut gan biju ļoti maziņš.
daudz no viņa rakstītajiem vārdiem un viņa izteiktie viedokļi par Latvijas ekonimiku man likās sveši. sen nedzirdēti.
galvenais, ka viņš nesagrāva manas cerības un atbildēja.
ģimenes cilvēki tomēr ir tie, kuriem es varu uzticēties.