body and soul.

pārāk piekasīga kuce? varbūt
bet man tiešām riebjas, kad saruna ar it kā labu draugu par ikdienišķu lietu pāriet bezjēdzīgā strīdā, kurā es padoties negribu, lai gan zinu, ka vajag. bet man ir sasodīta taisnība un tā vien gribas sejā iemest. tikai no otras puses nāk apvainojumi kā - tu pārāk bieži gudri runā. kad es biju maza, man tas likās glaimojoši, nu man tas riebjas. ne jau mani tas aizskar, ka savu viedokli diskusijā neizklāstu 5gadīga bērni līmenī ar argumentiem - TAS SŪKĀ BĻE JO MAN BESĪ. man vairāk derdzas cilvēks, kas man to pasaka, jo, galu galā, ja tu nesaproti mani un rodas kkāda barjera, jo ir uztveres problēmas, tad diez vai es gribu turpināt ar tevi runāt. jebkad
ikdiena ir ikdienas valodai, bet tēmā, kas nav KĀ VAKAR PIEDZĒROS, tomēr jāiemācās mazliet vairāk pateikt.

ienīstu sevi, savu bezatbildīgumu, savu bezraksturu un pilnīgo nespēju brīdī, ka zinu - nu sūdi ir līdz ausīm, turpināt mierīgi sēdēt rokas klēpī salikušai un neko nedarīt. izmisums, pusotra nedēļa NEKĀ un no manas puses nekas nemainās. raudāt gribas, bet jāpilda ķīmija