body and soul.

šodien BEPā konspektēju bez pārtraukuma. roka rakstīja, bet domas nebija klāt
neatceros neko, ko pierakstīju, jo nemitīgi prātoju
kādēļ tā? kāpēc ir tik grūti cilvēkiem ko dot? kādēļ viņi negrib ņemt pretī? kāpēc visi ir fucking pārņemti ar sevi un neatver acis uz ko labu? kāpēc it kā mazas, bet nozīmīgas lietas viņi uztver kā pašsaprotamu?
pēdējā laikā es arvien biežāk saskaros ar to, ka gribas cilvēkiem sniegt ko labu, bet nav īsti, kam... jo viņi negrib pieņemt. noslēdzas. aizgriežās. nenovērtē
bet es neesmu tas cilvēks, kas ir gatavs sisties pret sienu, mēģināt lauzties un kaut ko pierādīt. es mēģināšu vienu reizi, otru reizi, trešo, līdz tā vēlme noplok un es saprotu, ka nav vērts. un tā ir ar visiem. varbūt viņi negrib ņemt no manis?
iespējams, ka es esmu viena no viņiem. kas ir ierāvušies sevī un neļaujās. bet atskatoties uz, piemēram, pēdējā gada notikumiem, man šķiet, ka es vairs nevienam nespēju neko sniegt. jo neko es nesaņemu pretī. jā, sasodīts, es gribu arī ko pretī!
ļoti gribu prom no šīs mazās bedrītes, kur viss ir tik tains un klučains. maziņš un ar sevi pārņemts. tik ļoti neelastīgs un uz visu skatās caur pieri. tas nomāc mani un es noploku līdz ar to pārējo

ā jā bļe
vēders aug