![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ir brīvdienas un varētu aizbraukt uz big city padzīvoties, bet... laikam negribas
atcerējos veco Dimas veco dzīvokli Pļaviekos. man tā vieta prātā ir palikusi kā absolūta paradīze. lai gan dzīvoklis nebija šiks, tur valdīja diezgan liela tumsa, tomēr tur ir bijuši fantastiski mirkļi
nezinu, kāpēc tieši tagad, bet atceros momentus. gājām vannā, smēķējām tur un aizsmējām visu milzīgo daudzdzīvokļu māju. kā vienmēr sēdējām virtuvē un es vēroju pa logu pretējās mājas cilvēkus, skatījos viņu logos. mēs vienmēr prātojām, kāda ir viņu dzīve. tad uzplauka lapas ceriņiem un es viņus pazaudēju. es atceros visas tautas masas, kas brauca uz turieni pēc koncertiem. viss laikam notika tajā mazajā virtuvītē, mūžīga sēdēšana un tik liels pozitīvs. kad Dima bija institūtā, pie manis brauca ciemos lieliski cilvēki. un tēvs, kad atbrauca un vnk ļāva ņemt veikalā pilnīgi visu, ko vēlos. es gāju gar plauktiem un krāvu ratos pilnīgi visu, ko vien redzēju un gribēju, toreiz mēs sapirkām tik daudz to garšīto tvistu vai kā jau sauc, ka nepietika ledusskapī vietas. kā sēdējām uz lodžijas visu dienu, es ģērbta vien milzīgos gaiši zilos vīriešu šortos, mēs pīpējām zāli un pēc tam braucām uz skaistu restorānu, kur sēdējām pie apaļiem galdiem un skatījāmies teātri. tajā dzīvoklī palikušas miljoniem atmiņu, tik daudz prieka, kaisles un notikumu. un tikai vienu reizi mēs aizbraucām uz jūru. toties es sauļojos rīgas centra vidū, mazā kanāla laiviņā. laikam vienīgais, kas man tur mēdza tracināt, bija S, kas ir viens papretīgs cilvēks, bet durvis vienmēr var aizvērt un tas bija tikai dažas reizes. es ļoti gribu tur atgriezties, lai gan pēc remonta būtu savādāk...
jaunais dzīvoklis? skaists, man patika. bet atmiņā ir tikai aukstās flīzes, dēļ kurām dabūju fucking sāpīgu iekaisumu, mūžīgi guļošais Mednis un... nezinu, laikam vairs nekas cits.
šajās brīvdienās laikam ir jāpaliek Jēkabpilī. jāguļ sem segas, jāēd saceptās piparkūkas un jāļaujas čubināšanai. un tikai kārtējo reizi pierādās, cik vietai ir spēcīga enerģija un kā tā glabā atmiņas.
atcerējos veco Dimas veco dzīvokli Pļaviekos. man tā vieta prātā ir palikusi kā absolūta paradīze. lai gan dzīvoklis nebija šiks, tur valdīja diezgan liela tumsa, tomēr tur ir bijuši fantastiski mirkļi
nezinu, kāpēc tieši tagad, bet atceros momentus. gājām vannā, smēķējām tur un aizsmējām visu milzīgo daudzdzīvokļu māju. kā vienmēr sēdējām virtuvē un es vēroju pa logu pretējās mājas cilvēkus, skatījos viņu logos. mēs vienmēr prātojām, kāda ir viņu dzīve. tad uzplauka lapas ceriņiem un es viņus pazaudēju. es atceros visas tautas masas, kas brauca uz turieni pēc koncertiem. viss laikam notika tajā mazajā virtuvītē, mūžīga sēdēšana un tik liels pozitīvs. kad Dima bija institūtā, pie manis brauca ciemos lieliski cilvēki. un tēvs, kad atbrauca un vnk ļāva ņemt veikalā pilnīgi visu, ko vēlos. es gāju gar plauktiem un krāvu ratos pilnīgi visu, ko vien redzēju un gribēju, toreiz mēs sapirkām tik daudz to garšīto tvistu vai kā jau sauc, ka nepietika ledusskapī vietas. kā sēdējām uz lodžijas visu dienu, es ģērbta vien milzīgos gaiši zilos vīriešu šortos, mēs pīpējām zāli un pēc tam braucām uz skaistu restorānu, kur sēdējām pie apaļiem galdiem un skatījāmies teātri. tajā dzīvoklī palikušas miljoniem atmiņu, tik daudz prieka, kaisles un notikumu. un tikai vienu reizi mēs aizbraucām uz jūru. toties es sauļojos rīgas centra vidū, mazā kanāla laiviņā. laikam vienīgais, kas man tur mēdza tracināt, bija S, kas ir viens papretīgs cilvēks, bet durvis vienmēr var aizvērt un tas bija tikai dažas reizes. es ļoti gribu tur atgriezties, lai gan pēc remonta būtu savādāk...
jaunais dzīvoklis? skaists, man patika. bet atmiņā ir tikai aukstās flīzes, dēļ kurām dabūju fucking sāpīgu iekaisumu, mūžīgi guļošais Mednis un... nezinu, laikam vairs nekas cits.
šajās brīvdienās laikam ir jāpaliek Jēkabpilī. jāguļ sem segas, jāēd saceptās piparkūkas un jāļaujas čubināšanai. un tikai kārtējo reizi pierādās, cik vietai ir spēcīga enerģija un kā tā glabā atmiņas.