body and soul.

es biju gatavojusies uzrakstīt visus sīkumus līdz pēdējam. neko citu jau man tur nebija, ko darīt, kā tikai domāt
notikumu ir daudz. bet mājās esot man viss iziet no galvas
galvenais ir, ka operācija ir aiz muguras. slimnīcas skati ir aiz muguras. sāpes un narkoze ir prom
iešu paēst

ļoti sāpīgi un mazliet pazemojoši
nedēļas laikā viņi neatrada laiku priekš manis
kāpēc man vienmēr tā jāviļas cilvēkos?

es novēlu pašiem nepiedzīvot tādu situāciju

+ tgd man piš galvu par naudām, dzimšanas dienām un citiem sūdiem
gribu visiem ar pneimatisko urbi galvas saurbt, ievērt diedziņā un pakārt saulē kaltēties
ienīstu visus, cilvēki ir tik pretīgi
gribu atpakaļ uz slimnīcu, tur neviens neaiztiek, var gulēt, pļāpāt ar 100gadīgām tantēm, ēst garšīgumus, ko atved un ļurināt visu dienu pa telefonu. tur laikam bija pat labi