![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
galvenie varoņi: es, māte
situācija: manā istabā atrodas 2 padomju laika gultas, kas sabīdītas kopā veido LAULĪBU GULTU [kurai kkāds caurums pa vidu sanāk], tas aizņem visu istabu, man nav vietas kur izvērsties, man nav, kur sēdēt, man nepatīk
situācijas risinājums: gultu nahuj izmest
darbība: aiziet pie mātes un pateikt, ka metu gultu ārā
problēma: gultu nedrīkst mest ārā!
argumenti: es viņu nevaru dabūt laukā [a es varu!]; a kur tu gulēji [kā kur? otrā gultā!]; es tev vietā neko nepirkšu! [es tak neko neprasīju. tikai no vienas atbrīvoties]; a kur jūs ar Dimu gulēsiet? uz vienas? [nē, zini, mēs katrs guļam savā gultas pusē, pagriezuši muguras un maksimāli tālu viens no otra atbīdījušies, pie tam viņš taču biežāk kā reizi nedēļā nemaz nepaliek]; a kur es gulēšu, kad tu aiziesi prom? [tur, kur guli tagad vai arī VIENĀ gultā]. pārējos es neatceros, bet neviens mani nepārliecināja, ka viņa tiešām ir nepieciešama. jo kāda gan vērtība un nozīme ir vienai liekai padomju laika lielajai gultai, kuru es izmantoju kā vietu, kur samest drēbes kaudzē?
noslēgums: strīds, bļaušana, mani aiz matiem triec ārā no istabas, pa ceļam iemēž sienā, met pa manīm ar mantām, pēc tam vēl trīssimts divdesmit astoņas reizes atnāk un pabļauj, cik es esmu slikta, slinka, bezkaunīga, nekam nederīga un viena liela liksta
nu tā, tāda maza, smieklīga, nožēlojama un izmisuma pilna problēmiņa manā dzīvē. var jau samierināties un turpināt dzīvot istabā-gultā, var izmest pa kluso un [IZMET, IZMET, TAD TU MAN REDZĒSI!!! TIKAI PAMĒĢINI!!! TU MAN REDZĒSI!!!]. principā jau man būtu vienalga, es varu pieciest, bet mani sajūsmina māksla no katra dzīves sīkuma mācēt izraisīt tādu traģēdiju, pazemot un lamāt mani pēdējiem vārdiem. es neizprotu cilvēka vēlmi ik dienas likt justies sev un citiem slikti, dzīvot diskomfortā, negāciju pilnā dzīvoklī, radīt un vairot naidu.
tas ir tikai koka klucis, kas traucē MAN, MANĀ istabā. un nav runa tikai par gultu. ir runa par to, ka katru dienu atrodas viena vai vairākas 'gultas' jeb sīkumi, kas nav svarīgi, lai par tiem tā ņemtos. un teksts NU TAD GULI UZ GRĪDAS mani vnk pārsteidz. kā pieaudzis cilvēks var būt tik neloģisks, tik aplams savā domāšanā, tik ļoti muļķīgas frāzes teikt, nekad neieklausīties, nekad necensties izprast.
vēl divi gadi un es ceru doties prom. paņemt savu zobubirsti un kaķi, aizbraukt. kaut vai uz viesīti mācīties. bet ko darīs viņa? sieviete, kurai būs zem 40, viena savā dzīvoklī varēs skraidīt un mēģināt atrast kādu, uz kura izgāzt sevi. jau tad, kad es aizbraucu uz laukiem vai Rīgu, viņa saka, ka mājās ir grūti, ka ir kluss, nav ar ko parunāt. un tagad vienmēr, kad ir kāds strīds es smaidu un saku: bļauj, bļauj. vēl divus gadus pabļausi un dzīvosi vientulībā.
sūds kaut kāds sanāca. labāk nepārlasīšu, kauns paliks. cerams, ka neviens cits arī nelasa. un varbūt lasa. man ir vienalga, tik tiešām. man vienkārši no sevis tas jādabū nost, jāuztver viss mierīgi un jāskaita laiks, kas palicis. jo cerība, ka kkas mainīsies ir sen zudusi... )
situācija: manā istabā atrodas 2 padomju laika gultas, kas sabīdītas kopā veido LAULĪBU GULTU [kurai kkāds caurums pa vidu sanāk], tas aizņem visu istabu, man nav vietas kur izvērsties, man nav, kur sēdēt, man nepatīk
situācijas risinājums: gultu nahuj izmest
darbība: aiziet pie mātes un pateikt, ka metu gultu ārā
problēma: gultu nedrīkst mest ārā!
argumenti: es viņu nevaru dabūt laukā [a es varu!]; a kur tu gulēji [kā kur? otrā gultā!]; es tev vietā neko nepirkšu! [es tak neko neprasīju. tikai no vienas atbrīvoties]; a kur jūs ar Dimu gulēsiet? uz vienas? [nē, zini, mēs katrs guļam savā gultas pusē, pagriezuši muguras un maksimāli tālu viens no otra atbīdījušies, pie tam viņš taču biežāk kā reizi nedēļā nemaz nepaliek]; a kur es gulēšu, kad tu aiziesi prom? [tur, kur guli tagad vai arī VIENĀ gultā]. pārējos es neatceros, bet neviens mani nepārliecināja, ka viņa tiešām ir nepieciešama. jo kāda gan vērtība un nozīme ir vienai liekai padomju laika lielajai gultai, kuru es izmantoju kā vietu, kur samest drēbes kaudzē?
noslēgums: strīds, bļaušana, mani aiz matiem triec ārā no istabas, pa ceļam iemēž sienā, met pa manīm ar mantām, pēc tam vēl trīssimts divdesmit astoņas reizes atnāk un pabļauj, cik es esmu slikta, slinka, bezkaunīga, nekam nederīga un viena liela liksta
nu tā, tāda maza, smieklīga, nožēlojama un izmisuma pilna problēmiņa manā dzīvē. var jau samierināties un turpināt dzīvot istabā-gultā, var izmest pa kluso un [IZMET, IZMET, TAD TU MAN REDZĒSI!!! TIKAI PAMĒĢINI!!! TU MAN REDZĒSI!!!]. principā jau man būtu vienalga, es varu pieciest, bet mani sajūsmina māksla no katra dzīves sīkuma mācēt izraisīt tādu traģēdiju, pazemot un lamāt mani pēdējiem vārdiem. es neizprotu cilvēka vēlmi ik dienas likt justies sev un citiem slikti, dzīvot diskomfortā, negāciju pilnā dzīvoklī, radīt un vairot naidu.
tas ir tikai koka klucis, kas traucē MAN, MANĀ istabā. un nav runa tikai par gultu. ir runa par to, ka katru dienu atrodas viena vai vairākas 'gultas' jeb sīkumi, kas nav svarīgi, lai par tiem tā ņemtos. un teksts NU TAD GULI UZ GRĪDAS mani vnk pārsteidz. kā pieaudzis cilvēks var būt tik neloģisks, tik aplams savā domāšanā, tik ļoti muļķīgas frāzes teikt, nekad neieklausīties, nekad necensties izprast.
vēl divi gadi un es ceru doties prom. paņemt savu zobubirsti un kaķi, aizbraukt. kaut vai uz viesīti mācīties. bet ko darīs viņa? sieviete, kurai būs zem 40, viena savā dzīvoklī varēs skraidīt un mēģināt atrast kādu, uz kura izgāzt sevi. jau tad, kad es aizbraucu uz laukiem vai Rīgu, viņa saka, ka mājās ir grūti, ka ir kluss, nav ar ko parunāt. un tagad vienmēr, kad ir kāds strīds es smaidu un saku: bļauj, bļauj. vēl divus gadus pabļausi un dzīvosi vientulībā.
sūds kaut kāds sanāca. labāk nepārlasīšu, kauns paliks. cerams, ka neviens cits arī nelasa. un varbūt lasa. man ir vienalga, tik tiešām. man vienkārši no sevis tas jādabū nost, jāuztver viss mierīgi un jāskaita laiks, kas palicis. jo cerība, ka kkas mainīsies ir sen zudusi... )