body and soul.

Katra diena paiet iedomājoties par to, ka rīt, varbūt jau rīt... mana mīlestība - pavasaris.
Vai viņš maz zina, cik ilgi es viņu gaidu.? Ar kādu nepacietību, mazas meitenes sajūsmu.? :)
Jā, šogad tas nebūs mans skaistākais pavasaris - eksāmenu etc figņu laiks - bet tomēr. Neticu, ka to burvīgu ikdienas sīkumi spētu sabojāt. Es gribu atraut vaļā visus mēteļus un jakas un sajust vēju. Es gribu uzlikt lielas saulesbrilles un koķetēt ar pavasara sauli, es gribu sildīties zem īstas saulītes, nevis mākslīgām lampām. Es gribu atraut savus koka logus, caur kuriem ziemā pūta stindzinošs vējs un ielaist pavasari istabā, es gribu uzlikt savu īpašo pavasara mūziku un griezt tumbiņas skaļāk, lai spētu to dzirdēt caur kravas mašīnu rūkoņu, gribu traust putekļus no dziļākajiem stūriem un smaidīt īpašo - pavasara smaidu. Tik ļoti naivi, muļķīgi, tik ļoti patiesi.

Tagad es domāju par savu pavasari - vai tam būt dūmos apvītam vai bez nikotīna? Man nav argumentu, lai smēķētu, tikpat maz man to ir, lai nesmēķētu. Paciņa sniedzas, mana roka pretīm, tad jau pazib 'zelta' vai 'sudraba' šķiltavas no tuvējā kioska un viss notiek. A priekškam?

Ceru, ka šonedēļ viņa apsolītais pasākums būs. Mokka ar pienu un tabaciņu mani gaidīs, es taču jau zinu. Vitāla nepieciešamība ir
Un tad vēl pēc nedēļas pirtiņ. Es jau nosolījos dažiem šautriņas dibenā laist, bet alkohōls jau vieno, es ceru. Nu vismaz uz vienu vakaru jāpaciešās. Hah, lai ciešās šie

Mana kreisā acs sāpīgi smeldz, es neatceros, kas rīt par dienu, es neatceros, uz kuriem biju dusmīga, značit pajāt, ja rīt vēl ir februāris, tad es būšu kā maija sawljiiite~