man ir apnicis, ka es dzīvi uztveru kā vieglu flirtu, ka problēmas manā domāšanā līdzinās smagam reibumam - no rīta piecelšos, salāpīšos un ar to arī beigsies
es esmu aizmirsusi tikt galā ar šo brīdi, darīt labāko, ko spēju
es dzīvoju no rīta līdz pēcpusdienai, no trešdienas līdz piektdienai, no ziemas līdz pavasarim, no gada uz gadu, kādu citu, šķietami labāku
un es nezinu vairs, ko nozīmē izbaudīt šo brīdi, iegūt no tā priekš sevis ko neaizmirstamu, netveramu
man bail, ka kādā brīdī man vairs nebūs iespējas dzīvot tā, kā es vēlos, jaunība aizies un es nebūšu izdarījusi neko priekš tā, lai nevajadzētu nožēlot
es esmu aizmirsusi tikt galā ar šo brīdi, darīt labāko, ko spēju
es dzīvoju no rīta līdz pēcpusdienai, no trešdienas līdz piektdienai, no ziemas līdz pavasarim, no gada uz gadu, kādu citu, šķietami labāku
un es nezinu vairs, ko nozīmē izbaudīt šo brīdi, iegūt no tā priekš sevis ko neaizmirstamu, netveramu
man bail, ka kādā brīdī man vairs nebūs iespējas dzīvot tā, kā es vēlos, jaunība aizies un es nebūšu izdarījusi neko priekš tā, lai nevajadzētu nožēlot