body and soul.

joprojām Madara. no Maskačkas

ienīstu mātes darbu
katru vakaru viņa pārnāk mājās histēriska, pārgurusi, spēkus izsmēlusi
un nevis nogurusi atslīgst krēslā un atpūšas, bet piš mani
kā nekad dzīvē, visu dienā sakrāto enerģiju izliek uz manis
tā kā viņai ir vēl augstskola, kursa darbi utt, tas viss vairojas, aug un... nežēlīgi nogurdina arī mani. varētu padomāt, ka es visu dienu guļu mājās, man nav nekādu darbu un noguruma
es nezinu, kas būtu, ja viņa zaudētu darbu. visas tās pašas sliktās emocijas + vairāk laika pārmest man par visu, visu

mani biedē doma, ka viss, ko cilvēks ievieto internetā, kaut kur arī paliek. un tad var uzrakt
come on, 99% no visa, ko es rakstu publiski ir mēsls, pie kura īpaši nepiepūlos piedomāt.

mans frendlists jau sen ir ofišelī ded. jauni ieraksti parādās tikai no komunām
forši, varu viena pati savā nodabā pukstēt

tikko sarunāju, ka man tiks uzzīmēts erotisks akts. ''Varbūt tevi pašu kailu kā Titānikā.'' jā jā, sasodīts, tas gan būtu forši (:
iemūžināties tādā mazā māksliņā

kā 5dien pēcpusdienā izgāju no pļavnieku hatas, tā tagad tikai mājās atmostos
gājiens uz andrejsalu mistiskā veidā [drīzāk gan dēļ viena telefona zvana un vīna pudeles] pārvērtās par I Love You bāru, kas pārauga NABAKLAB kluba atklāšanas pārtijā. tā dejojusi es nebiju nekad. drīzāk lidoju, nekā dejoju. pat ja tam traucēja skaudrā patiesība par īru tūristiem un viņu neatlaidību. bet visā visumā, viens no labākajiem vakariem, jā

rīt jau mājās, ar zpd pakaļā un jā
ES VAKAR ĒDU SUŠI KĀDA LAIME
un vakar izgāju no mājas vasaras kurpītēs, sāka līt lietus, man vajadzēja iet uz andrejsalu [tālu un tur ir tik nereāli netīrs] un tas nereāli sūkāja, jo kā jau teicu, lija lietus un man bija vasaras kurpes
vēl tāds sīkums, ka pa krogiem un veikaliem iztērēju visu naudu un makā ir tieši tik, lai tiktu mājās. un ir 5diena. tāds sīkums. KA NAV NAUDAS
un šovakar a-sala again, es gribu būt piedzērusies ļoti, nē tiešām. tikai sīkums, ka naudas nav
un jā. labas brīvdienas. bet vajag močīt mājās. pirms tam piedzerties, izgulēties un močīt mājās. lai dzertu. ar tiem, kas sarunāja nedzert
arggkgkdfh
italian boyyyy

uz sejas putra, uz galvas ligzda, skapī atbalss, makā caurums, galvā viss kopā un es vēl grasos kaut kur iet
da nu visus!

nekad dubļi, izjāts asfalts, peļķes un mēnešiem zem sniega krājušies mēsli nav likušies tik skaisti
savos huge gumijniekos lidoju kā taurenītis, lai gan dupsis bišķi sala svārkos. un tomēr vienalga par visu, pavasaris atnāca.
ļotiļotiļoti laimīga, tiešām.
man liekas, ka pirmos sniegpulkstenīšus es aiz sajūsmas vienkārši A P Ē D Ī Š U !

apsolījos sev vairs nekad neprasīt atsūtīt dziesmas, kuras dzied citi
tad nākas smagi vilties, ka zem dobjajām, vīrišķīgajām balsīm apakšā slēpjas tizliņš orģinālvokāls un viss labais iespaids zūd :/

mīlu pārlasīt vecos ierakstus. tos, kuri atbilst šiem datumiem, tikai pirms gada, diviem
atkal un atkal par sevi daudz ko jaunu atklāju. un sasodīti atbilstošu

mazai ironijai:
March 27th, 2008

un es nesuudzos
pati izveelos, pati priecaajos
liidz 30 gadu vecumam buushu viena
mhmmmmmm

_____

cik ļoti es esmu pēdējo gadu laikā mainījusies... cik ļoti pārvērtušies mani uzskati un domāšana, rīcība. es pati brīnos, vai tiešām tā biju es. jeb vai tagad tā esmu es? es jūtu sevī īstu back to black. gribu otro raundu, gribu kā agrāk. kad pohuj

jūtos kā vienā no savām mīļotajām Blaumaņa novelēm. lasīju un domāju, ka ar mani nekad tā nenotiks. tikai ne ar mani. mana situācija, mans raksturs un dzīves modelis kā tāds nekad to nepieļaus. bet tieši šobrīd pamazām tas viss izskatās tā. pēc uzspiestās mīlestības
par to skaļi nerunā. es nē. jau nedēļām, nedēļām ilgi tur no manas puses ir, maigi sakot, panīkums. jā, viss bija tik skaisti, tīri un jauki, bet attiecības atgādina komā guļošo - dzīvības nav, bet neviens neuzdrošinās pārgriezt skābekļa vadu. tā es dzīvoju, tādās ne ceptās, ne vārītās sajūtās. prāts cer, ka viss atgriezīsies, ka varēs par visu aizmirst un turpināt, bet sirds ar jebkādu atbildi nesteidzas.
pēdējā nedēļa bija really dīvaina. pēc izmesta joka skolas ģērbtuvē - ejam dzert! es atmodos viena ar +/- svešiem vīriešiem, pirmā raujot savas drēbes nost un kliedzot - ejam pirtī!, negulētas naktis un dienas, intīmas sarunas visas nakts garumā, pirmo reizi paliku ballītē pēdējā, pietam, kur nemaz nebiju aicināta. iet mājās fantastiskā saullēktā un glupi smaidīt. vienkārši tāpat, jo sen tā nav bijis. jo no manis neko neprasa un es neko negaidu. man patīk, ka ar viņiem es varu būt pilnībā es pati, runāt un smieties par glupībām, darīt lietas, ko es nemāku un nekad neuzdrošinātos. būt vienkārši muļķīgai un tizlai. ka mani neuztver kā meiteni, bet kā čomu, kā savējo. pagājusi tikai nedēļa, varbūt pat vienīgā un pēdējā, nevienam negrasos pieķerties, man vienkārši ļoti vajadzēja pārmaiņas. taču tas nenozīmē, ka no Itālijas negaidīšu kaut ko garšīgu.
abas situācijas ir sakritušas vienā - un tagad es esmu staigule. mana māte mani terorizē līdz histērijām. precīzāk - histērijas ir viņai, mna ir neglābjams izmisums, kā viens cilvēks var būt tik absurds. man ir 17 gadi, uz manis līdz neprātam bļauj par to, ka manas pirmās atiecības nav mūžīgas, par to, cik stulba es esmu, kā es pišu savu dzīvi, kā es visiem daru pāri. un principā viņa runā par to, cik grūti ir VIŅAI! wtf? esmu ģimenē ielaidusi jaunu cilvēku un tagad izsviedusi ārā. katrs vakars ir kā murgs. un jā, tagad esmu redzēta kopā ar CITIEM VĪRIEŠIEM. god dammit, tie ir skolas biedri. bet man jau prasa, kad tad es nākamo mājās vedīšu. vedīšu bļe, cik gribēšu un kad gribēšu. lai gan tagad izskatās, ka nevedīšu nevienu un nekad, jo negribu tādas situācijas. vairs nekad. esmu sev apsolījusies savu dzīvi maksimāli slēpt no saviem ģimenes locekļiem, jo tik lielu nosodījumu ir sāpīgi saņemt no tiem, kuriem vajadzētu mani atbalstīt, saprast.
un varbūt viss nemaz nebūtu nemaz tik slikti. mēs paņemtu pauzi, es patrakotu, nomierinātos un viss turpinātos. taču tagad es vairs neļauju viņam pie sevis nākt, jo pret to visu ir tāaaads riebums, ko ievieš apstākļi mājās...

man no malas tas tiešām liekas tik smieklīgi. ne jau manā dzīvē, ne jau man. ne jau man māte noteiks, ko man mīlēt un ar ko tikties. taču tieši šobrīd tad notiek un es nezinu, kā rīkoties. es runāju tik faking mierīgi, nosvērti, es mēģinu skaidrot savu izpratni. tad es ignorēju. vai kliedzu. un atkal skaidroju. nelīdz nekas
riebjas

da bļa
kāpēc visu laiku viss ir nereāli kruti, viegli un patīkami, bet vienā mirklī visas problēmas sakraujas virsū kā liels slogs un smacē nost
sēžu, plikšķinu acis kā krastā izmesta zivs un nesaprotu, pa kuru laiku haļava man pagrieza muguru. TIKKO TEPAT VĒL BIJA!

iedevu kurvīti grūtupam un piekritu braukt uz kalnu
pie stūres bija pārākā blondīne, es vairs nekad nesēdīšos mašīnā, kad tāda pie stūres :D
VISI MĪTI IR PATIESI!!! katru reizi, kad viņa nobremzēja, vajadzēja mašīnu darbināt par jaunu :D
bet principā es uz dēļa kāpu pirmo reizi dzīvē un tur arī paliku. esmu viena liela izgāžanās, kas tikai māk sniegu ēst
beigās nokritu tik skaisti, ka iedūru savu aso elkoni vēderā, elpas nav, asaras gandrīz acīs, bet visi smejas :D
doh, rīt ķīmijā un bioloģijā kd, es protams esmu 000000 tajā, + dziedāšanas svētki skoliņuxā, daudz prieka

pamazām sāku sajust savu miesu, kas pa šo nedēļas nogali ir kārtīgi izplosīta
sasodīts, sen nebija bijis tik kruti

tikko ieraudzīju vienu sasodīti smuku blingu. kkāds padomju garderobes numuriņš kaklā. es arī tagad gribu :D
bet nekas nepārspēj manis hand-made bantītes, ko sev uz rižiņkajai valentīndiena uztaisīju. ja nebūtu tik trausla, varētu arī kaklā kārt savu plastmasas brīnumu

šodien paņēmu brīvdienu, visu dienu gulšņāju, lasu žurnālus, dzeru zaļo tēju un skatos griestos, ļaujot domām klīst apkārt
arvien vairāk apzinos savas intereses, pamazām sāk iezīmēties mans skatījums uz nākotni
es šobrīd ārkārtīgi nožēloju, ka nemācos humanitārajā klasē. visi eksaktie priekšmeti man riebjas pēc savas būtības. ar savu sausumu, savu būtību, ka atbilde ir tikai viena, ja tu to nezini, tad esi nekas. man nav ne mazākās vēlmes veltīt savu laiku skaitļiem, formulām vai precīziem zīmējumiem. es negribu nodurtu galvu visu dzīvi rakāties papīros, fakti man neliks smaidīt. negribu, ka katra diena līdzinās citām. es saprotu, ka katram sevis cienošam cilvēkam ir jāzina pamati, ir jālauž aprobežotība un jāredz vairāk par savu degunu, bet ķīmijas formulas, fizikālie lielumi un stereometrija mani nepadara labāku. man tiešām tas viss ir pie mazajām ragaviņām. vidusskola man mazliet derdzas. un cilvēki 3 gadus pēc tās beigšanas tāpat to visu neatceras. paprasiet tagad saviem vecākiem sinusu 45 grādiem. primitīva pamatskolas lieta, bet neviens to neatceras un arī nevajadzēs, ja vien ikdienā ar to nesaskaras. un jā. ir par vēlu mācīties humanitārajā klasē, daudz par vēlu. gausi nomuļļāšu šo atlikušo laiku un skatīšos, kā viss izvērtīsies tālāk (:

rociņas trīc aiz dusmām
žēl, ka numura izdzēšana no telefona un tamlīdzīgas ārišķības nelīdzētu, jo numuru sen jau kā zinu no galvas
bet varbūt tas ir viens no tiem lieliskajiem sievišķīgajiem gājieniem, kas liek justies labāk, nedarot neko?

viena smuka, piepildīta diena. beidzot es kustinu savu dupsi.
man ir pilns puncis, jauni iespaidi, ekstrēmas izjūtas, bildītes, jauna grāmata un labs noskaņojums + enerģija.
lalala, smaidām

man ir perfekta smadzene. visas krokas kā krokas. divas, milzīgas lapas ar savas galvas šķērsgriezumu varēšu pie sienas likt. un uz visādu sūkātāju jautājumiem - TEV AR GALVU VISS KĀRTĪBĀ? - varēšu atbildēt - jā, ar visiem pierādījumiem

tātad. tur viss ir kārtībā. ar spiedienu viss ir kārtībā. un atkal nosūtījumi pie citiem ārstiem, citas izmeklēšanas, kārtējais aplis. man jau apnika. autobusā gandrīz apraudājos, mājās izvārīju zupu un aizmigu uz 4 stundām vismaz. nesen pamodos, man ir liels pajāt uz visu, tik nomākta es sen neesmu bijusi. apnikums pret visu